|
|
|
July 2nd, 2005
10:28 pm
Ir jānodzīvo trīsdesmit gadi, lai saprastu, ka dziļākajā būtībā mēs esam, nu, vismaz es, pilnīgi un galīgi vientuļi...
Ka māte ir tikai sieviete, kas krietni par tevi vecāka, bet mūs nekas, itin nekas nesaista...
Ka tēvs, strauji novecojošs vīrietis, ir svešinieks, ar kuru nav par ko runāt...
Ka māsa noteikti nav cilvēks, ar kuru doties izlūkgājienā...
Ka ģimenes lauku īpašums ir vieta, kurp doties vai nu pieteikties par strādnieku, kam algu nemaksā, vai arī paciemoties uz dažām stundām - lai noklausītos īsu pārstāstu par bērnu nepateicību, slinkumu, pārgudrību utt. ...
Ka īrētais dzīvoklis nav mājas...
Ka mājas nemaz arī negribas, jo nezinu, kā ir tad, kad ir īstas mājas...
Ka draugu nav, ir tikai bijušie - skolasbiedri, studiju biedri, darba biedri, mīļākie, kaimiņi, pārpratumi...
Ka karjeras izugsmes gandarījums ir māns, kas beidzas vēl nesācies...
Ka vienīgais, kas attur no punkta pielikšanas ir bailes, ka var nesanākt...
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |