|
|
|
September 9th, 2005
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) jubilacija | 02:21 am
Šodien Rīgā gaiss smaržoja pēc vācu mazpilsētas - klusi, mierīgi, lēni krīt lapas un tāda salda smalkmaizīšu smarža - ak, kā pātīk man tas rudens.
Aizbēgu no darba, lai strādātu mājās, bet tad sapratu, ka strādāšana ne pie kā laba nenovedīs, un noziedzīgā kārtā lasīju grāmatu, dzēru baisi sausu vīnu un klausījos mūziku, kas patīk. Tāda mierīga un silta sajūta - sen tā nav bijis - ilgi tā vairs nebūs, jo sirdsapziņa un nepadarīto darbu/ neizpildīto solījumu smagums... Muļķības, kā gan man patīk sevi pamocīt - dot neizpildāmus solījumus, lai pēcāk juktu prātā, tomēr cenšoties tos izpildīt, kā gribas man visām pudelēm par korķi... lai vēlāk kāds teiktu - ak, cik tomēr labi, ja kāds uzupurējas, kļūstot par korķi, nu, kaut vai etiķa pudelei...
Cik ļoti gribētos visam atmest ar roku un padzīvot bez pienākuma apziņas, nejūtoties nevienam neko parādā. Vai tā man kāda bērnības trauma - izmisīga mazvērtība un vēlme pasaulei pierādīt, ka neesmu kaut kāds noniecināms radījums. Gribu būt ļauna! Un pateikt viņiem visiem, nu, tiem, kas neapjauš, cik ļoti viņiem paveicies, ka es tāda esmu uz pasaules, pateikt... Ko gan es viņiem varētu pateikt? Hi! Pateikt - labdien, cik labi, ka piezvanījāt... bija prieks tevi satikt... kā bērniem?... varbūt varu palīdzēt... protams, varu pastrādāt arī ilgāk... nē, nē, neuztraucieties, man nekur nav jāsteidzas...
gribu brīnumu! Īstu! Tādu, ko nevar paredzēt, tādu... Vienā vārdā sakot, - lielu:)
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |