|
|
|
February 17th, 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) jubilacija | 07:11 pm - mana īsā vēsture
Esmu no provinces, vai, vienkāršāk sakot, no laukiem. Maza būdama, nevarēju pat iedomāties, ka kādreiz nedzīvošu mājā, kurā griestu sijas drusku nomelnējušas no krāsns dūmiem. Tomēr es zināju, ka dzīvošu pilsētā, kur lielakai daļai namu ir vairāk nekā viens stāvs un, pusdienojot smalkā restorānā, dažreiz dzeršu sarkanu vīnu.
Jaunos gados domāju, ka kļūšu par skolotāju, jo tā jau visi man apkārt domāja. Tomēr skaidri zināju, ka būšu priekšniece, jā, jā, nemaz nemulstiet, - taisīju leļļu kolektīvam algu sarakstus un darba pienākumu aprakstu, vēl arī veicu uzskaiti par mājās esošajām grāmatām, visu informāciju ierakstot kladītē, - autors, nosaukums, cena.
Mācoties skolā, domāju, ka vienreiz tomēr sanāks īsti s***, - 146 neattaisnoti kavētas stundas (parasta vidusskolnieka nedēļā ~ 38-42 mācību stundas...), izraidīšana no klases, jo uz stundu esi ieradies konkrēti sareibis. Tomēr es zināju, ka skolu pabeigšu, turklāt visnotaļ labi, - par izcilnieci nekļuvu, bet vidējā atzīme bija ap astotnieku.
Laikā, kad stājos augstskolā, domāju, ka sniegšu dokumentus juristos, svešvalodniekos, mediķos, zināju, ka iesniegšu dokumentus tikai vienā LU fakultātē, ko arī pabeigšu un tā nebūs neviena no trim iepriekš minētajām.
Strādājot skolā, domāju, ka ar laiku kļūšu par vecāko metodiķi vai direktora vietnieci, zināju, ka tas notiks tik ātri, ka būs vien jāmaina darbs, jo rutīna nokauj prieku par sasniegto.
Mainot dzīvi, darbu, draugus un mīļākos, domāju, ka viss būs tieši tā pat, kā jau reiz noticis, zinu, ka šobrīd kaut kas mainās - globāli, uz mūžu... vēl nezinu, vai man tas patīk.
|
Reply
|
|