idée fixe

Impresija

Thu, 02 Apr 2015 16:09:33 GMT

Varbūt kādam patiks!

https://soundcloud.com/melbardism/impresija

Sat, 03 May 2014 22:34:36 GMT

Te es kaut ko iespēlēju:

http://www.failiem.lv/u/lhpoxdn

Sat, 03 May 2014 22:30:04 GMT

Pēdējā laikā es sapņoju par to, kā būtu, ja man būtu vēzis. Tāds bezcerīgi metastazējies, bez iespējām uz atveseļošanos. Ko gan es iesāktu? Nu, neko. Jo es neko neprotu, un mani gandrīz nekas neinteresē. Varbūt vienīgi es gribētu satikt visus tos cilvēkus, kuri kaut kāda iemesla dēļ ir pārstājuši ar mani komunicēt, lai viņiem atvainotos par to, ko esmu darījis vai neesmu darījis, atvainotos par to, kāds es esmu un neesmu. Viņiem, protams, to nevajag, bet man gan tas patiktu, un tikai lielākais bezsirdis spētu atteikt mirstošam cilvēkam, vai ne? Bet kā tad es viņus pievilinātu uz tikšanos? Nevarētu taču piezvanīt un teikt: „Hei, es zinu, ka neesam runājuši sazin cik gadus un tu mani droši vien nemaz neatceries, bet man ir vēzis un es gribu satikties, lai gūtu sirdsmieru pirms nāves, tikai nedomā atteikt, jo man ir vēzis...“ Forsēti, vai ne? Kā visa komunikācija manā dzīvē. Turklāt, kādēļ lai viņus interesētu un aizkustinātu kāds no viņu dzīves pagaisis vīrietis ar savu vēzi, ja vien viņš nebūtu filmas galvenais varonis, ko viņi nolēmuši todien noskatīties.
Ja godīgi, es tā īsti nemaz nemāku manipulēt. Pēdējā reizē, kad man izdevās panākt to, ko es vēlos, es tam cilvēkam pajautāju – vai tad viņš nejūt, ka ar viņu manipulēju un ka nevajadzētu tam ļauties.
Tomēr varbūt pietiek sapņot un iedomāties, kā būtu, ja būtu, bet saņemties un doties uz sarunāto vizīti pie onkologa.

Cita dzejoļa vietā

Sun, 30 Mar 2014 05:05:40 GMT

Būt ir ciesme,
un ciesme ir virkne
aizmirsto atmiņu robeža –
ir vēls;

tēvs un meita –
saulrietā nobāl drošticams tēls;

kā skaņa un vienkārša liesma
dundošās alās sikspārņi sēro
gruzdoša dziesma bez jēgas;
seja bez dieva un dievs bez sejas,
rokām caurkrīt pēdējais vārds:
kā būt vienam,
kā būt citam bez viena?

meita ir dziņa,
bet tēvs tikai meitai ir tēvs.
kā nošķirt biti no spieta,
kā noskaitīt lūgšanu krēslā,
kā asaras noliegt, kā drausmas izkliegt?

ja viens ir pie vārda, tad atkāpjas cits
un meita bez tēva no debesīm nokrīt,
bet brīdi vēl kvēlo,
līdz aizmirst sevi un iestājas miers.

Viens ir viens.

***

Sat, 21 Jul 2012 02:41:55 GMT

Te nekā nav.

Palīgā!

Tue, 31 Jan 2012 09:36:55 GMT

Esmu dzirdējis, ka cilvēki saka - "vienmēr var būt vēl sliktāk". Un tiešām, es atklāju ar katru dienu, ka var būt vēl sliktāk nekā es esmu iedomājies, ka jel kad varētu būt.

Svētdienas pārdomas

Sun, 19 Jun 2011 11:37:10 GMT

Vienā vārdā es sevi varu raksturot kā vilšanos. Jūs noteikti zināt, ka nav labi nogalināt embrijus kaut vai tāpēc, ka viņi ir potenciāli zinātnieki, mākslinieki un pats galvenais - potenciāli cilvēki. Tāpat arī jaunus cilvēkus nav labi apspiest, jo viņiem ir tendence kļūt, tapt un veidoties. Bet cilvēkam kļūstot vecākam, citiem var rasties aizdomas, ka šim te jau nu gan vajadzētu kaut kam būt. Mūs taču interesē arī rezultāti un reālas izpausmes nevis tikai iespējamība. Ja kāds satiekas ar tevi, dodas pastaigā, piedāvā slēgt darījumu, pieskaras tavai rokai vai iesēžas klēpī, viņš apliecina savu ticību, ka tu spēsi aktualizēties tā, kā iecerēts. Bet ar mani tā nenotiek. Es vienmēr esmu vilšanās. Tas ir sāpīgi. It īpaši tāpēc, ka sākotnējais stāvoklis, kurā kāds ierauga tevī spēju kļūt, piemēram, par draugu, ir tik iedvesmojošs, ka arī pašam sāk šķist - jā, es varētu būt. Bet tu tomēr neesi - tā man pasaka.

Gudri cilvēki mēdz teikt, ka ir jākļūst sev nevis citiem. Un gan jau ka viņiem taisnība. Varbūt tiešām svarīgākais ir kļūt par labu cilvēku. Bet kā gan tas ir iespējams, ja izrādās, ka nevienam citam tu neesi derīgs? Vai tad kāds var sevi augstu vērtēt, ja neviens cits neatzīst, ka viņš būtu vērtīgs, bet gluži otrādi - norāda, ka tam, lūk, tu nemaz nederi un tāpēc arī man tu nederi. Tomēr tās nav gaudas par to, ka man neviena nebūtu. Es varētu iztikt bez cilvēkiem, ja es būtu lielisks. Bet es nebūt neesmu. Un mani nomoka jautājums, kā iegūt un saglabāt identitāti, ja neviens cits uz tevi neskatās, nevērtē to, kas tu esi, kāds tu esi.

Runā, ka tikai Dievs var radīt no nekā. Bet ja es atsakos no tā, ko par mani domā citi, tad es atsakos no materiāla, no kura radīt priekšstatu par sevi. Ja es atsakos no citiem, tad tas līdzinās vakuumam. Bet, ja eksistē tikai viens, vai tas vispār spēj identificēties? No sevis var radīt tikai tautoloģiju - es esmu es. Taču tas taču nav diez ko informatīvi. Es esmu tavs draugs - lūk tas ir informatīvi. Man vajag tevi, lai kas tāds izdotos.

Tad varbūt gudrajiem cilvēkiem, kas saka, ka jākļūst sev, būtu jāpiemetina, ka tas ir iespējams tikai kopā ar citiem. Bet kur lai atrod tādu, kuram tu nesagādā vilšanos, kurš neteiktu - es domāju, ka tu vari būt, bet tu tomēr neesi?

Par mani un cilvēkiem

Sun, 29 Aug 2010 18:40:53 GMT

Manas attiecības ar citiem ir kā cilvēkam ar savu mīļāko kurpju pāri, kurš gadījies par mazu - gribas nēsāt, bet traki spiež.

Filmu mūzika

Mon, 07 Jun 2010 20:07:36 GMT

Sveiki, te es.

Vakar piesēdos pie klavierēm un sapratu, cik ļoti man Tevis pietrūkst. Bet Tu nekā nesaki, kaut gan - ko Tev teikt?
Šeit sentimentāls plinkšķinājums Tev un par Tevi.

http://filosofija.lv/FilmMusic.mp3

Gēriona govis

Mon, 15 Mar 2010 19:35:57 GMT

Bet jēga ir tāda, ka Hērakls aizdzina Gēriona govis, ne tās pērkot, ne saņemot kā dāvanu, uzskatīdams par dabisko tiesību, ka govis un viss pārējais sliktākā un vājākā īpašums pieder labākajam un stiprākajam. Tāda nu ir patiesība, un to tu sapratīsi, ja beidzot atteiksies no filozofijas un pievērsīses svarīgākām lietām.

Platons "Gorgijs", 484B - 484C

Sun, 28 Feb 2010 13:42:00 GMT

Es pieķeru sevi fantazējot par to, kā būtu, ja es nebūtu bijis tik principiāls un nebūtu nogriezis mūsu pazīšanos kā ar nazi. Un daudz ko patiesībā varētu arī atgriezt atpakaļ. Es taču varēju viņai piezvanīt, kad biju slimnīcā un lūgt, lai viņa apciemo mani. Un tad viņa redzētu mani tādu vārgu un bezpalīdzīgu, un varbūt viņai samestos žēl. Bet tagad, kad to rakstu, saprotu, cik slimīgi tā domāt, un šķiet, es esmu kaut ko mācījies - dažkārt jāspēj atzīt, ka ne es esmu pie visa vainīgs un ne man sevi vienmēr jāšausta par neizdošanos un ne man jāmēģina visu izlabot. Dažkārt neizdodas tāpēc, ka problēmas ir otram. Un viņa taču teica, ka viņai ir problēmas - un man tik ļoti grūti bija noticēt tam, ka es neesmu pie vainas. Bet jo vairāk iet laiks, jo vairāk es saprotu, ka varbūt viņas vārdos bija kas patiess, varbūt viņa tiešām jutās tā kā rakstīja un tā nebija nelietīga slēpšanās un nespēja atzīt, ka es esmu slikts un nederīgs.
Un es ļoti ceru, ka viņas problēmas atrisināsies un viņai sanāks ar citiem.

Hmm

Sat, 06 Feb 2010 14:16:44 GMT

Dažkārt es domāju, ka esmu iedzimis nepareizajā laikmetā. Reti kurš grib mani par savu draugu un vēl retāk par mīļāko. Varbūt tāpēc, ka es neprotu iejusties sociālās lomās, kuras man brīžam šķiet izplūdušas un neskaidras, bet citkārt to spēlēšanai nepieciešams tāds filigrānums, ka tās nav aizsniedzamas.

Ja es būtu "tumšajos" vidusslaikos vai Senajā Romā, dzīvot būtu daudz vieglāk. Sieva - ņem kura patīk, ja nevari paņemt, tad visticamāk paņems tevi - nodurs kādā vārtrūmē. Bet es aizraujos - gan jau, ka arī romiešiem un viduslaiku ļautiņiem neklājās viegli, viņi noteikti man pārmestu neadekvātu romantismu attiecībā uz viņu stāvokli.

Redziet, mēris ir vienkāršs, bet inteliģence, kas stāv pie bezģeļņiku aģentūras durvīm izraisa domāšanu. Vēl vairāk jādomā, ja gribi izskatīties patiešām labi un atstāt pareizo iespaidu darba intervijā un pēc tam, ja esi izturējis n atlases kārtas un sācis strādāt, spētu sabalansēt cilvēcību ar ambīcijām.

Jā, "cilvēcība", vēlviens kaitinošs, neatšķitināms mezgls, tik nagus var aplauzt. Nu nekas tas nav, tas ir konstrukts, tā daži saka. Fikcija, ne vairāk. Un arī restorānā ienākot, mēteli nolikt, zināt visām dakšiņām pielietojumu, spēt izrunāt pareizi vīnu nosaukumus un pats galvenais - spēt pareizi novērtēt garšu, arī tas ir konstrukts, bet ja jau tikai konstrukts, tad varētu tam visam pateikt stingru NĒ un dzīvot pa īstam?

"Pa īstam" arī ir konstrukts, tā daži saka. Vai nelāgi burkšķošs vēders un neizgulēti maisiņi zem acīm ir īstaki par sociālām normām un ekspektācijām? Vai varbūt tie ir tikai mānīgs garnīrs konstruētai dzīvei, ar kuriem aizrauties un aizmirsties. Lūk, arī kaut kas par cilvēcību - ir cilvēcīgi, ka dažkārt burkšķ vēders, ir cilvēcīgi dažkārt staigāt ar maisiņiem zem acīm, bet tikai ne pārāk bieži, tikai ne vienmmēr, tad tas vairs nav smuki.

Bet es saku, tie nav konstrukti, jo es taču zinu, ka manas fobijas ir īstas, vismaz par tik, par cik tās diktē manu dzīvi, mans kauns un vainas sajūta ir īsta par to, ko es neprotu, par to, kas es neesmu un par to, kas es esmu. Nē tie nav tikai konstrukti, tie ir tikpat īsti un reizē tikpat neīsti kā "īstuma" konstrukts, un saukājot tos vārdos, tie nenošķiras no dzīvošanas un mēs nekļūstam imūni pret tiem tikai tāpēc vien, ka esam veikuši kārtīgu analīzi.

Tāpēc šīs sarunas par īstumu, kas nereti pretendē atsegt pašas eksistences jēgu un vēlamo modu, ir vēl maldinošākas kā dzīve bez šādām sarunām.

Neliela piezīme

Wed, 01 Jul 2009 03:58:40 GMT

Pārtraucis terapiju, es sevi mierināju ar domu, ka šādas bezrūpīgas izklaides piedien treknajiem gadiem, kuri nu ir pagājuši. Taču jo dienas, jo vairāk es sāku pamanīt šīs nevainīgās nodarbes sekas. Savā augstprātībā es biju iedomājies, ka vizītes pie psihoterapeita atstās uz mani tieši tik lielu iespaidu, cik es pats vēlēšos, jo es taču varu neko neatklāt, neizstāstīt. Šobrīd man nākas atzīt savu stulbumu – psihoterapija nerada vidi, kur kaut ko var nepateikt, bet gan vidi, kurā tādam, kas nav spējīgs uzticēties, viss ir aktīvi jānoklusē. Jo vairāk es noklusēju, jo vairāk es nojaušu kas ir tas, ko es noklusēju. Un šī nojausma kopā ar neraksturīgi spilgtām un sevišķi nepatīkamām izjūtām nav apklusināma ne ar divām, ne ar trijām Noofen tabletēm. Psihoterapijas laikā paņemts akadēmiskais gads. Nepabeigts bakalaura darbs. Bezmiegs naktīs, trauksme, neizprotams niknums, mazinātas muzikālās spējas un aizdomīga piedzeršanās paziņu klātbūtnē. Pilnīgs kontroles zudums, nespēja pierunāt sevi. Kāpēc šie svešie vārdi kļuvuši tik tuvi – “jūtos vientuļš”, “jūtos apjucis”, “jūtos nobijies”? Draugu nav, draudzenes nav. Un es rakstu par sevi, un es nekad nerakstu par sevi.
Ziniet, ko es darītu, ja man būtu lieki 120Ls mēnesī? Es ietu pie psihoterapeita. Bet pagaidām es apsveru iespēju iemest kādu akmeni veikala skatlogā vai nostāties pie Brīvības pieminekļa un dziedāt tautasdziesmas, turot rokā savu peni.

***

Wed, 01 Jul 2009 03:49:45 GMT

Kādu laiku atpakaļ es nolēmu, ka vēlos uzsākt psihoterapiju. Acīmredzot, es gribēju ieviest kaut kādas izmaiņas savā visnotaļ vienmuļajā dzīvē, un finansiālie apstākļi bija labvēlīgi. Protams, es varēju izvēlēties nevis psihoterapiju, bet vizītes pie stilista vai izbalināt zobus, taču man jau labpatīk sevi mānīt, ka rūpes par dvēseli ir cienīgāka nodarbe.
Es sakontaktējos ar psihiatru R., kuru māte bija piespēlējusi tad, kad man bija 18 un kaut kas bija uznācis. Toreiz mēs tikāmies vairākas reizes pie kafijas tases un absolūti neprofesionālā gaisotnē apspriedām māti, manas prasības pret sevi un citiem, kā arī to, ka man nekādā gadījumā nevajadzētu gulēt ar kādu sievieti vai drīzāk sievietes tipu. Es varu gandrīz droši apgalvot, ka R. bija iemīlējies manā mātē un tas radīja vēl lielāku pretestību un bezcerību brīžos, kad viņš ņēmās viņu slavēt – “Tava māte ir brīnišķīga sieviete”, viņš gavilēja. Beigās R. ieteica savu kolēģi I., kas strādāja īstā kabinetā, ar krēslu, 45 minūšu sesijām un salvetēm uz žurnālgaldiņa. Viņai bija ap 40 un līdzjūtīga sejas izteiksme. Tas mani ļoti baidīja, bet viņa teica, ka pirmās trīs reizes esot iepazīšanās reizes un pēc tam mēs pieņemsim lēmumu, vai sesijas turpināt. Un tās nenoliedzami bija jāturpina – būtu vēlams nākt vismaz divas reizes nedēļā uz nenoteiktu laiku. Es jau nopriecājos, ka būšu kā Vudijs Allens, taču mana māte nolēma, ka pēc piektās sesijas man tā kā jābūt veselam un atteicās apmaksāt turpmākos apmeklējumus. Un kāpēc lai viņa to darītu, ja dēlam pilnīgi nekas nekaiš, pie tam tā sieviete tur noskaņo viņu pret paša māti. Uz atvadām es teicu I., ka tad, kad sākšu pelnīt pats, iespējams, atgriezīšos terapijā.

Pēc sešiem gadiem R. šķita pamatīgi novecojis. Katrā ziņā viņš nebija tik vecs, lai nespētu mīlēt manu māti. Es pastāstīju, ka ilgu laiku domāju par psihoterapiju un mēs pārrunājām, ko tas nozīmē. Viņš arī gribēja uzzināt manas problēmas un jutās pārsteigts, ka pa šiem gadiem ar mani īsti nekas nav mainījies. R. mierināja un teica, ka man esot normāla gaita, un es pie sevis nodomāju, kāds tam visam sakars ar manu gaitu? Es paņēmu I. tālruņa numuru un mēs šķīrāmies.
I. maksāja dārgāk. Divreiz dārgāk kā pirms 6 gadiem. 30Ls par reizi un inflācija esot drausmīga, bet tā kā es tikko sācis terapiju, tad tā mani noķers tikai nākamgad. Kabinets nebija mainījies, tikai krēsls sācis čīkstēt. I. bija saglabājušies pieraksti par mani un viņa gribēja zināt, kā tas man liek justies. Pēc trim reizēm, viņa atkal nolēma, ka man būtu jānāk divas reizes nedēļā uz nenoteiktu laiku, taču es nebiju gatavs šķirties no 240Ls katru mēnesi, ja tā godīgi, man taču nekas nekaiš, ja gadās sarežģītāka diena, es izdzeru mātes izrakstīto Xanax un viss ir kārtībā. Es atradu iemeslu, kāpēc tas nav iespējams un mēs vienojāmies par vienu reizi nedēļā.
Es cītīgi gāju katru nedēļu un cītīgi izvairījos stāstīt par to, ko jūtu; es nebiju gatavs uzticēties I. un kāpēc lai būtu, ja neesmu spējīgs uzticēties nevienam. Viņa teica, ka tas ir tikai normāli un viss nāks ar laiku. Un tā es pavadīju astoņus mēnešus cīkstoties ar I., mēs spriedelējām par ētiku, par vērtību sistēmām, par to, ka jušana nav pareiza un nepareiza un par to, ka psiholoģija ir nefalsificējama. Vienreiz dabūju pa galvu, jo biju iemācījies nejauši atmūķēt I. ofisa durvis, kuras principā ir slēgtas un tiek atvērtas tikai pēc zvanīšanas. Es esot vienīgais viņai tāds.
Sestajā terapijas mēnesī mani ienākumi samazinājās uz pusi un es kļuvu domīgs. Nebiju pārliecināts, ka būtu gatavs maksāt par šo spēlēšanos un paziņoju par to I. Viņai tas nemaz nepatika. Viņa gribēja uzzināt vairāk par maniem ienākumiem. Un kad pastāstīju par savu TV uz līzinga, viņa piedāvāja, ka es to varētu atgriezt līzinga kompānijai un atbrīvotos līdzekļus novirzīt psihoterapijai. Tas mani darīja vēl domīgāku, pie tam māte bija kļuvusi pavisam īgna pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem iekārtot mani psihodrāmas grupā, kur viņa pati varētu pieskatīt savu dēlu un tādejādi atbrīvoties no konkurentes I., kā arī no manas nelietīgās klusēšanas katru reiz, kad viņa jautāja, par ko mēs tur runājot tajās nolādētājas sesijās. I. esot kuce, tā viņa mēdza teikt.
Bet I. nemaz nebija tāda kuce, jo atlaida 5Ls par reizi. Tā es nostaigāju līdz Ziemassvētkiem un uz atvadām teicu, ka tad, kad atkal sākšu pelnīt, iespējams, atgriezīšos terapijā.

***

Thu, 21 May 2009 09:01:51 GMT

When Richard Robinson expressed a desire to become a philosopher, Ross – his boss – sent him off to Germany to study under Heidegger. When he retired, he gave me his copy of Sein und Zeit; it was underscored and annotated, and I asked him what he had learnt from Heidegger. He replied: "He taught me how to ski".

JONATHAN BARNES on Continental Philosophy

Citāts... Dogvila

Thu, 05 Mar 2009 11:07:10 GMT

G: So, I’m arrogant? I’m arrogant because I forgive people?

F: My God, can’t you see how condescending you are when you say that? I mean you have this preconceived notion that nobody can possibly attain the same high ethical standards as you, so you exonerate them. I can not think of anything more arrogant than that! You, my child, my dear child you forgive others with excuses that you would never in the world permit for yourself.

G: Why shouldn’t I be merciful? Why?

F: No, no, no you should, you should be merciful when there is time to be merciful. But you must maintain your own standard. You owe them that. The penalty you deserve for your transgressions they deserve for their transgressions.

G: They are human beings...

F: No, no, no. Does every human being need to be accountable for their actions? Of course they do but you don’t even give them that chance. And that is extremely arrogant. I love you, I love you to death. But you are the most arrogant person I have ever met. And you call me arrogant!

Hmm

Sat, 14 Feb 2009 18:51:53 GMT

Lasu un turpinu brīnīties par tekstiem, kas iekļauti mācību grāmatā:

τὸ πέος ἔχω ἐν τῇ δεξιᾷ.

Un šķiet, ka Aristofans ir viens no pirmajiem sirreālisma virziena pārstāvjiem literatūrā.

:)

Wed, 11 Feb 2009 18:59:28 GMT

διὰ τί ὁ πρωκτὸς εἰς τὸν οὐρανὸν βλέπει;
διότι ἀστρονομεῖ ὁ πρωκτός.

Piezīme

Tue, 27 Jan 2009 01:49:09 GMT

Tā kā mani neviens nelasa, es beidzot varu atļauties būt atklāts un pastāstīt, kā man iet.

Jaunumi par Sokratu

Thu, 30 Oct 2008 00:53:57 GMT

Laikam esmu lasījis nepareizo literatūru. Šodien uzzināju patiešām interesantas lietas. Tālākais ir citāts mazliet kondensētā veidā (sevis teikto mazliet uzfrišināju, jo citādi transkriptos vienmēr izklausos logorejas mocīts):

SVEŠINIEKS: "Sokrāts neprātoja par abstraktām patiesībām, bet par to, kas ir ESOŠAIS".
ES: Vai vari norādīt vietas, kur atrast Sokratu runājam par ESOŠO? Ko man vajadzētu pārlasīt?
SVEŠINIEKS: "Izlasi vēlreiz visu un pārdomā... hmmm. ar savu prātu, nevis seko kanoniem!"

Tā es tagad sēžu un lasu visu, visu. Izdomāju sākt ar to, kur rakstīts, cik tad vispār ir sarakstīts; kaut kādus orientierus tak cilvēkam vajag. Nezinu, cik laika tas paņems, bet darbiņš rādās pamatīgs.

Sludinājums

Tue, 27 May 2008 21:14:08 GMT

Paziņa meklē 1-istabu dzīvokli Rīgā, līdz 200Ls mēnesī. Paziņa tiešām skaista sieviete, izglītota, gudra, ar patīkamu iedegumu; runā gan daudz, bet vēl tikai labu. Dzīvokli meklē tikpat skaistu, bet vēlams klusējošu. Ja jums ir piedāvājumi, neesiet kautrīgi.

Atkal Bubers

Fri, 29 Feb 2008 16:28:17 GMT

1. atvasinājums: Bija joks par pragmatismu un Buberu. Tas bija pilnīgs nonsenss.

Dienas etīde

Fri, 18 Jan 2008 13:03:24 GMT

Pragmatisms ir kā viesnīcas koridors, kas ved uz vairākām istabām. Vienā mitinās Bubers.

Sēd meitene virtuvē pie galda, runājas ar draugiem, mēģina atplēst "Selgas" iepakojumu. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem noliec galvu, skatās uz savām rokām un skaļi vaicā: "Tā, kas man te notiek?"

Citāts

Sat, 20 Oct 2007 10:57:04 GMT

I'd never join a club that would allow a person like me to become a member.

/W. Allen/

Atbilde uz gorgona ierakstu par filosofijas studiju ietekmi

Sun, 04 Mar 2007 22:01:48 GMT

"Un filozofos es mācīties biju iestājusies tikai tāpēc, ka – es gribēju būt gudra, nu es tik šausmīgi, šausmīgi, nu nenormāli vienkārši, tā gribēju būt gudra. Un man likās, ka tas būtu drošākais ceļš uz gudrību. Nu un ko, gudrības vietā es apguvu māku pārgudri runāt un lietot vārdus, ko cilvēces lielākā daļa nesaprot, un tad patērēju vēl dažus gadus, lai no tā kaitinošā paraduma atradinātos. Un vēl tā gudrība visu manu grāmatu gaumi sa*isa."

Šo citātu man uzrādīja mana draudzene, piebilstot, ka, runājot ar mani, viņa sajūtot ko līdzīgu tam, ko varētu nosaukt par tevis aprakstītajām sekām, kas izriet no studijām filosofos. Es netaisos nodarboties ar filosofijas aizstāvību, jo, manuprāt, tai tāda nav nepieciešama, bet dažas lietas gan gribu teikt sakarā ar tevis rakstīto.

Tas, ka filosofija tev sagādāja vilšanos, šķiet likumsakarīgi, ja uzdod jautājumu, kāpēc tu gribēji savas studijas orientēt šajā virzienā. Ar sarkasmu tu raksti, ka gribēji būt šausmīgi gudra, un, iespējams, ar sarkasmu tāpēc, ka tev pašai nebija jausmas, ko ar šo “gudrību” domāt. Ko nozīmē teikt - es gribu būt gudrs? Gudrs kādā jomā, kādos jautājumos? Tu noteikti nebūsi šeit domājusi par kādu “dzīvesgudrību”, jo, protams, ka tādu akadēmiskā vidē apgūt nav iespējams. Bet ja “gudrība” ir statuss (bez kāda konkrēta satura vai piesaistes), kuru tu piešķir sev vai kāds cits piešķir tev, tad jau varētu teikt, ka esi panākusi tieši to, ko vēlējusies - varētu gadīties, ka tevi tiešām notur par gudru, ja tu lieto pārgudrus vārdus un tevis teikto grūti saprast. Šajā gadījumā “gudrība” ir tikai aksesuārs, tāpat kā skaista somiņa vai rokassprādze, kas uzlabo garastāvokli un citos rada kaut kādu reakciju.

Ne mazāk būtiska atbilde, kura vismaz tavā tekstā neparādas, ir atbilde uz jautājumu, kāpēc tev vispār vajadzīga gudrība. Vai tas ir kāds pašmērķis? Es esmu dzirdējis runājam cilvēkus, ka viņi mācās, piemēram, ekonomiku, lai kļūtu par labiem ekonomistiem. Bet diez vai ar to ir kas atbildēts. Pārsteidzošā kārtā daudzi nevar pamatot to, kāpēc viņi grib būt juristi, banķieri vai sazin vēl kas, kā vien atsaucoties uz kaut kur dzirdēto par šīs profesijas pārstāvjiem, stereotipiem vai pašu fantāzijām. Un tas, ka filosofija ir drošākais ceļš uz gudrību, ir viens no šiem stereotipiem. Es teiktu - lai studētu filosofiju (nevis tikai piedalītos studijās), ir jau jābūt visnotaļ gudram un spējīgam. Tāpēc šie uzstādījumi - es tagad atnākšu, jūs man parādīsiet, kā viss ir, ak, nevarat parādīt - nu, tātad jūs nodarbojaties ar muļķībām, ir nepamatoti un bērnišķīgi. Citiem vārdiem sakot, neviens tai fakultātē nevienu nepadara par filosofu. Punkts.

Jautājumā par pārgudrajiem vārdiem (droši vien - filosofijas termini un svešvārdi vispār) piebildīšu, ka ikvienam, kas tos nekaļ galvā no svešvārdu vārdnīcas, ir skaidrs, ka tie ir domāti nevis lai aizstātu zināmus vārdus ar iespaidīgāk skanošiem nezināmiem vārdiem, bet gan lai koncentrētāk izklāstītu to, ko dzimtās valodas ietvaros izdarīt būtu vai nu grūti, vai arī tas prasītu daudz vairāk laika un pūļu. Tāpēc, ja ir tā, ka pēc studijām filosofos, tu, runājot ar draugiem, esi sākusi lietot aizdomīgi daudz svešvārdu, tad no tā varētu izsecināt, ka, vai nu jūs ar draugiem nemitīgi apspriežat kādas specifiskas filosofiskas problēmas noteiktas filosofijas tradīcijas ietvaros (un tātad runājat ar tās radītajiem speciālajiem terminiem) - kas, šķiet, nebūs īstais variants, jo citādāk šai kontekstā tu nebūtu ne pārgudra ne nesaprasta, vai nu arī savām runām esi izvēlējusies nepareizo auditoriju, pareizāk sakot - neesi ņēmusi vērā auditoriju, izvēloties savu runas stilu (kas starp citu nav akmenī kalts un ir pielāgojams dažādām vajadzībām). Protams, paliek arī variants, ka tu lieto maksimāli daudz svešvārdu, lai radītu sevī un citos reakciju, tādējādi pretendējot uz kaut kādu statusu.

Visuzjautrinošākie man vienmēr šķituši stāsti par to, kā filosofijas studijas - mītiskais bubulis “izmaina” cilvēkus. Tie draugi, kas piestaigā uz lekcijām LU Vēstures un filosofijas fakultātē, mainās mūsu acu priekšā līdz nepazīšanai. Tur viņus zombē, regulāri veicot smadzeņu skalošanu, māca neiecietību pret citiem, liek viņiem publiski dedzināt neatļautās (nefilosofiskās) grāmatas un pēc tam aurojot lēkāt ap ugunskuru. Tas tāds krāšņāks epitetiņš saistība ar to, ka gudrība tev laupījusi grāmatu gaumi. Neviens, kurš nav ietekmējams, netiks ietekmēts, tāpēc diez vai uzturēšanās tais aprindās varētu sabojāt tavu grāmatu gaumi, ja vien tev pašai nebūtu nosliece uz vieglu ietekmēšanos, kaut gan diez vai tur kāds atklāti iestājas pret kādu noteiktu literatūru, varbūt tikai jokojot. No otras puses, ja šo studiju iespaidā tu esi mainījusi savas domas par daļu literatūras, tāpēc, ka esi piekritusi argumentiem, kas pamato tās kvalitāti vai tās trūkumu, tad tā jau nu ir tavas pašas izvēle un sentiments te par zaudēto gaumi ir nevietā. Tava gaume ir tieši tāda, kādu tu to pati kop.

Tas apmēram viss, ko gribēju teikt tev. Es ceru, ka mana draudzene nedusmojas, ka es atkal skaidrojos.