idée fixe - 28. Februāris 2010

Es pieķeru sevi fantazējot par to, kā būtu, ja es nebūtu bijis tik principiāls un nebūtu nogriezis mūsu pazīšanos kā ar nazi. Un daudz ko patiesībā varētu arī atgriezt atpakaļ. Es taču varēju viņai piezvanīt, kad biju slimnīcā un lūgt, lai viņa apciemo mani. Un tad viņa redzētu mani tādu vārgu un bezpalīdzīgu, un varbūt viņai samestos žēl. Bet tagad, kad to rakstu, saprotu, cik slimīgi tā domāt, un šķiet, es esmu kaut ko mācījies - dažkārt jāspēj atzīt, ka ne es esmu pie visa vainīgs un ne man sevi vienmēr jāšausta par neizdošanos un ne man jāmēģina visu izlabot. Dažkārt neizdodas tāpēc, ka problēmas ir otram. Un viņa taču teica, ka viņai ir problēmas - un man tik ļoti grūti bija noticēt tam, ka es neesmu pie vainas. Bet jo vairāk iet laiks, jo vairāk es saprotu, ka varbūt viņas vārdos bija kas patiess, varbūt viņa tiešām jutās tā kā rakstīja un tā nebija nelietīga slēpšanās un nespēja atzīt, ka es esmu slikts un nederīgs.
Un es ļoti ceru, ka viņas problēmas atrisināsies un viņai sanāks ar citiem.