idée fixe - 5. Jūlijs 2006

Ļoti aizraujoša nodarbe, iesaku arī jums > spiest šeit

Troksnis, ko vestibilā radīja satrakojušies bērni, bija kļuvis neciešams. Ārā pīpēja slaidā, tumšmatainā feja, kuras pūkainie, slapjajā sniegā samirkušie zābaciņi draudīgi drebēja līdzi viņas visnotaļ garajām kājām. Viena no organizētājām ienīda viņu par to, viņa arī teica, ka šī jaunkundze esot par daudz iedomājusies un tāda aktrisīte – pirmkursniece vien esot, bet kādas ambīcijas...

M. šķita, ka fejām neklājas pīpēt un būt tik garu kāju īpašniecēm, bet viņš nebija speciālists šai biznesā, tāpēc priekšstats par padzīvojušām lēdijām, kas izturas pret dzīves pabērniem ar vecmāmiņas gādību, atstājot aiz sevis siltumu un mirdzošus brīnumputekļu mākonīšus, bija, ja ne smieklīgs, tad konkurēt nespējīgs noteikti. Būtu M. domai plašāks vēriens, iespējams viņš saprastu, ka fejai priekšnesuma laikā jāiedzīvina ne tikai bērnu sirsniņas, bet arī garlaikoto tētu fantāzijas, savukārt māmiņas izklaidēsies pašas, nenogurstoši meklējot barā sava bērna sejiņu un gaidot tajā prieka vaibstus. Vēlāk M. nebeidza apbrīnot šo smalko, minimālistisko risinājumu, kas ikvienam piedāvāja tieši to, ko viņš būtu gatavs paņemt.

Feja nodzēsa cigareti un atgriezās ģērbtuvēs, lai apvilktu savu gaišzilo, pieguļošo kleitu un pārmija dažus vārdus ar lāga dvēselēm no Kultūras akadēmijas, kuras pārmaiņus dekorēja un tēloja rūķus, un ar kurām M. bija klusējot atteicies pikoties, tādējādi neiemantodams viņu simpātijas (gan jau, ka ne tikai tāpēc vien). Vistalantīgākā no viņām bija iejutusies rūķa lomā, kura balss tembrs un runasveids atgādināja ko līdzīgu Singajevskai, kas finišējusi vecuma dementā. Neilgi pēc tam M. atklāja, ka šī meitene arī ārpus lomas runā līdzīgi un tas, protams, nedaudz mazināja M. sajūsmu par viņu.

Ap to laiku parasti ieradās arī Ziemassvētku vecītis. Sākumā šī loma bija uzticēta vienkāršam onkulim, kas bija attiecīgi saģērbies un vajadzīgajā brīdī iemainīja dāvanas pret skaitāmpantiņiem, taču vēlāk to aizstāja ar citu, daudz īstāku un profesionālāku. Organizētāja stāstīja, ka viņš šai biznesā esot vismaz 30 gadus un atkodis pilnīgis visus knifus. M. par to arī pārliecinājās – vecītis bija līdz riebumam perfekts, galants kā Džeimss Bonds, ar lieliski atstrādātiem jokiem un uzjautrinošām frāzēm, kas veltītas sakarsušām un viegli sarkstošām māmiņām, mācēja visus iesaistīt (vai viņi to vēlējās vai nē), dejoja un dziedāja, pie tam bija savam vecumam straujš un neprognozējams – ne reizi vien M. piespēlējot pavadījumu nevarēja tikt līdzi viņa nepieradināmajai un dziļi individuālajai tonalitātes izjūtai. Pēc pasākumiem, laikam redzēdams kā M. šausta sevi par nemākulību, viņš parasti piegāja un pateica paldies un vienreiz pat uzcienāja ar Lockets, piebilstot, ka no šitā viņam uzreiz viss atnākot vaļā.

Tā tas atkārtojas septiņas vai astoņas reizes. Pasākuma laikā M. bieži blakus apsēdās viena no organizētājām, kas bija uzbudinoši diletantiska un, reizumis sadzērusies konjaku drosmei, čukstēja M. ausī, lai tas spēlējot ātrāk, skaļāk un vairāk. Dažkārt M. konsultējās arī ar skaņu režisoru, kurš skaidroja, ka nevajagot tik ļoti sinkopēt un vienmēr pāriet svingā. Brīvajos brīžos pieredzes bagātais vīrietis izklaidēja ar jaunības stāstiem par garāžgrupu veidošanos un pirmajiem nopietnās rokmūzikas iedīgļiem, pastarpus žēlojoties, ka feja un rūķi kopīgiem spēkiem nobeidzinājuši divus radiomikrofonus. Vienreiz viņi ar M. pat apsprieda, ko kuram patīk lasīt, un M. gribēdams atstāt baigi nopietnā džeka iespaidu nodeva smago artilēriju; skaņu režisors aicināja neiespringt un izlasīt Trīs vīrus laivā, kas esot viena no galvenajām grāmatām vispār, un M. apsolījās, ka tas būs pirmais darbs, ko viņš veiks līdz ko pārradīsies mājās.

Tad, kad viss bija beidzies un M. saņēmis naudu (iespējams, pat vairāk nekā ambiciozā feja), viņš stāvēja svaigā gaisā neilgi pirms Jaunā gada un saldēja degunu, gaidīdams, kad viņu aizvedīs uz mājām. Sniegs bija kļuvis mīkstāks un patīkamāks un viņš pēdējo reizi fantazēja par to, kā feja gaišzilajā kleitā ar burvju nūjiņu rokā, pārnākusi mājās, nodejo striptīzu, ja ne savam puisim, tad vismaz kaķim. Kad fantāzija bija zaudējusi dzīvotspēju, M. pamanīja, ka stāv pie viesnīcas sānu ieejas pretī baznīcai. Viņš piegāja tuvāk un izlasīja par tādu un tādu draudzi un kārtējo dievkalpojumu, un mēģināja atkauties no jautājuma, vai Jaunava Marija ir izjutusi dzemdību sāpes.  Dzelzs vārtiņi bija puspavērti, un no tiem veda akmens plāksnēm klāts, rūpīgi tīrits ceļš uz pašu baznīcu, kurā klusu dega gaisma. Filmās M. allaž bija redzējis nomaldījušos varoņus, kas jebkurā diennakts laikā var ieiet tuvējā baznīcā un uzsākt kvazi-filosofisku diskusiju ar mācītāju vai vienkārši paklusēt, bet pēc pieredzes viņš zināja, ka īstenībā visas baznīcas ir vai nu muzeji ar darba laiku vai slēgtas. M. bija pārņemts ar klusumu, kas spalgi kontrastēja ar konfekšu lietu un rūķu dziesmām par bekām, taču ne tik ļoti, lai mēģinātu mērot akmens ceļu. Viņš palika stāvot pie vārtiem, un tas bija kas līdzīgs bailēm, līdz viņu pārtrauca viena no organizētājam, kas nu bija gatava aizvest uz mājām un vaicāja, uz ko viņš tur skatoties. M. gribēja nokliegties, ka skatoties uz sasodīto baznīcu, bet tad pārdomāja un, neko neteicis, iekāpa mašīnā. Pa ceļam abi nepiespiestā gaisotnē atzinās, ka nav viens no otra sagaidījuši to, ko vēlējušies un nosolījās vairs nekad nesadarboties.