idée fixe - 4. Septembris 2004

Lauma ir ļoti jūtīgs cilvēks. Es pat teiktu, ka viņai piemīt savā ziņā pārdabiskas spējas sajust, ja kāds kaut ko par viņu domā vai runā. Cik man zināms, viņu tas gandrīz neuztrauc un draugiem ir vairākkārtīgi skaidrojusi, ka samierinājusies ar šīm spējām un stingri nolēmusi tās neattīstīt tālāk, izmantot cēliem un mazāk cēliem mērķiem vai arī censties pazaudēt, un psihoterapeits bija vienisprātis ar viņu, kamēr viņa vēl bija ar mieru maksāt par abu varbūt pat pārāk nepiespiestajā un neterapeitiski seksuālajā gaisotnē pavadītājām tikšanās reizēm. Nekādā gadījumā nepadomājiet, ka šis gaišais un slimais vīrietis būtu nekompetents, vienkārši attiecībās ar Laumiņu nav iespējams palikt tikai profesionālim, tāpēc ikviens psihoterapeits, ģimenes ārsts, lektors, priekšnieks vai pat pārdevējs atzītu, ka ir sastapies ar spēku jeb pareizāk sakot – nespēku, kas aicina traukties tieši viņas mulsajā skatienā, lai samulstu arī pats līdz brīdim, kad kāds gudrelis iztraucētu, paskaidrotu, kas te notiek un patriektu abus ar vēlējumu, lai taču beidzot sāk dzīvot.
Tomēr, lai arī meitene pati ir samierinājusies ar savām spējām, viņas ķermenis ir tik biedējoši patstāvīgs, ka es esmu ļoti nopietni lūgts nestāstīt un neaprakstīt to tad, kad viņa ir nomodā. Un es to ļoti labi saprotu, jo cik gan pazemojoši būtu provocēt ķermeni pretoties, (un tas pretojas tik spēji kā mīlēšanas laikā, rāpjoties pa baltajiem palagiem uz augšu vien) mirklī, kad viņa piemēram, soļo pa ielu vai lielveikalā sver tomātus. Bet tagad meitene un visi ķermeņi ir cieši aizmiguši (un tas ir vienīgais laiks, kad tie šķiet vienoti), es varu brīvi runāt par ķermeniskajām izpausmēm.
Jau pieminēju Laumas gaitu tā ir lieliska, patiesībā tā ir tik lieliska, ka par to nemaz nav jāstāsta un es zinu, atrastos daudzi, kas man aizliegtu to aprakstīt. Tieši tāpēc es būšu pēc iespējas lakoniskāks, nosaucot viņas gaitu par grūtnieces gaitu. Pirmkārt, tā ir neiedomājami piesardzīga un viegla kā topošajai māmiņai, kas liek soļus uzmanīgi (un labprāt vispār nepieskartos zemei), lai pirms laika nesakratītu sevī topošo kokteili; otrkārt tā ir tik pat piesardzīga attiecībā uz virzīšanos – katrs solis tiek veikts ar apziņu, ka jāatstāj rezerves telpa savam potenciālajam vai jau esošajam puncim, lai neietriektos kādā neredzamā sienā. Jāpiezīmē, ka ņemot vērā visu piesardzību, šajā gaitā ir tik pat maz trauksmes, paranojas un samākslotības kā pienā, kas nāk no mātes krūts.
Tik pat maz šī meitene arī apzinās savu smaidu, un tas ir daudz, daudz bēdīgāks stāsts. Septiņos no desmit gadījumiem, viņas smaids ir kaut kas tik neorganisks un neciešams, ka liekas šo muskuļu grupu vada kāds atsevišķs un bezgaumīgs spēks. Laumas visnotaļ skaistās lūpas savelkas maziņas un uz augšu, atgādinot parodiju, kādas mēs zēnībā veltījām viens otram, lai paziņotu par neizdevušos joku. Tikai atrodot īsto leņķi ir iespējams izvairīties no šī ārprāta (vismaz daļēji) un nopūsties atviegloti (kā izmisis fotogrāfs, kurš saņēmis neiespējamu uzdevumu un tikai pateicoties savam ģēnijam, neierobežotam filmiņu skaitam un pacietībai ir spējis glābt neglābjamo). Tāpēc mani nemaz neizbrīna viņas mīļoto aicinājumi nesmaidīt vai darīt to pēc iespējas reti, jo viņiem, redz’, patīkot bēdīgas meitenes.
Taču viņa mīl fotografēties, droši vien pa daļai tāpēc, ka nezin, cik riebīgs ir pašas smaids un pa daļai tāpēc, ka, ja viņu var pierunāt nesmaidīt (ko ikviens ar atbildības sajūtu apveltīts fotogrāfs mēģinātu darīt), tad Laumiņa ir ārkārtīgi fotogēniska. Līdz pat pēdējai dzimumzīmītei. Un tās ir izvietojušās uz viņas ķermeņa vienlīdz labi vietās, kas lūdz mīļuma un tādās, kas prasa agresiju. Esmu pārliecināts, ja dzimumzīmītes pareizi saskaitītu, rezultāts būtu kāds kosmisks skaitlis, kas apzīmētu kaut ko šausmīgi labu. Tāpēc fotografējiet, kamēr tas vēl ir iespējams (guļot Laumiņa nesmaida), jo pēc mirkļa viņa būs pamodusies.