idée fixe - 28. Augusts 2004

Lasu Selindžeru lielās devās un atradu pāris citātus. Pirmais jau man zināms konstatējums, bet izteiksme bija tik jauka, ka man noteikti gribās padalīties ar tiem, kas to vēl nav dzirdējuši:

"Man šķiet neapstrīdami, ka ļoti daudzos dažāda vecuma, kultūras un iedzimtības cilvēkos visā plašajā pasaulē īpašu un dažkārt pat dedzīgu atsaucību rod tieši tie mākslinieki un dzejnieki, kuri ir ne vien izcilu vai labu darbu autori, bet kuru dzīvē ir arī kaut kas uzkrītoši šķērsām: kliedzošas dīvainības raksturā vai pilsoniskajā pašapziņā, pseidoromantiskas noslieces vai netikumi - ārkārtīgs egocentrisms, kurlums, aklums, alkoholisms, neārstējams letāls klepus, vājība uz prostitūrām, tieksme uz globāliem laulības pārkāpumiem vai asingsrēku, atsklāta vai slēpta nosliece uz opiju vai homoseksuālismu un tā joprojām, lai dievs žēlīgs šiem vientuļajiem un nepieņemtajiem. Un, ja arī pašnāvība nav radošas personības vājuma punktu saraksta sākumā, tomēr nevar noliegt, ka pašnāvību izdarījušam dzejniekam vai māksliniekam vienmēr tiek veltīta ievērojama deva slimīgas uzmanības, un bieži - gandrīz tikai sentimentālu iemeslu dēļ, it kā viņš būtu (izsakoties krietni vien briesmīgāk, kā man pašam gribētos) viskārnākais sivēns ar visnoļukušākajām ausīm visā metienā."

Dž.D. Selindžers, "Sīmors: ievads"

Un šis fragmentiņš mani pilnībā paņēma. Man pat pašam mazliet sametās bail, vai tik es neesmu guvis atklāsmi:

"Kad tu atgriezies mājās, tu uzklupi skatītāju muļķībai un nolamāji viņus. Sasodītie "smiekli nevietā" piektajā rindā. Un tev ir taisnība - Dievs vien zina, cik tas ir nomācoši. Es nesaku, ka tā nav. Bet tas uz tevi neattiecas. Patiesībā tev par to nav nekādas daļas, Frenij. Vienīgais ar ko ir jānodarbojas aktierim, ir tiekšanās pēc pilnības, turklāt pēc pilnības, ko atzīsti tu PATS, nevis kāds cits. Tev nav tiesību domāt par pārējo, zvēru tev. ()
-Es atceros piekto reizi, kad gāju uz "Gudro bērnu". Es pāris reižu aizstāju Voltu, kad viņš bija grupas sastāvā - tu atceries, kad viņš bija grupas sastāvā? Vienalga. Kādu vakaru pirms raidījuma es sāku niķoties. Sīmors lika man nospodrināt kurpes, kad mēs ar Veikeru jau gājām ārā pa druvīm. Es biju pārskaities. Skatītāji studijā ir idioti, pasūtītāji ir idioti, pieteicējs ir idiots, un es ne velna netaisos spodrināt kurpes viņiem par godu, es teicu Sīmoram. Es teicu, ka viņi tik un tā tās pat neredzēs - tur, kur es sēdēšu. Viņš man lika nospodrināt tik un tā. Viņš lika man tās nospodrināt par godu Resnajai Kundzei. Es ne velna nesapratu, ko viņš ar to grib sacīt, bet tā kā viņam bija īsti sīmoriska sejas izteiksme, es kurpes nospodrināju. Viņš nekad man nepastāstīja, kas tā par Resno Kundzi, taču es spodrināju savas kurpes par godu Resnajai Kundzei ik reizi, kad mūs laida ēterā, - visus gadus, kurus mēs kopā ar tevi piedalījāmies pārraidē, ja tu to atceries. Domāju, ka paslinkoju tikai kādas pāris reizes. Manā prātā iezīmējās ļoti skaidrs Resnās Kundzes tēls. Es redzēju, kā viņa augu dienu sēž uz sliekšņa, atgaiņādama mušas, un viņas radio dārd, uzgriezts līdz galam no paša rīta līdz vēlam vakaram. Es iztēlojos, ka karstums ir neciešams un ka viņai, iespējams ir vēzis, un... es pat nezinu. Katrā ziņā man likās sasodīti skaidrs, kāpēc Sīmors vēlas, lai nospodrinu kurpes katru reizi, kad mūs laiž ēterā. Tam bija JĒGA. ()

-Viņš teica arī man, - viņa sacīja klausulē. -Reiz viņš man teica, lai es pajokojos par prieku Resnajai kundzei. ()
-Es nekad neesmu viņu iztēlojusies sēžam uz sliekšņa, taču - saproti - ar ļoti resnām, vēnu mezgliem klātām kājām. Man viņa sēdēja šausmīgā pītā krēslā. Viņai ARĪ bija vēzis, un viņas radio dārdēja visu dienu, uzgriezts līdz galam! Tā bija arī manējai!"

-Jā, jā, jā. Labi, ļauj man tagad tev kaut ko pateikt, bucīt...Tu klausies? ()
-Man ir vienalga, kur aktieris spēlē. Tās var būt vasaras viesizrādes, tas var būt radio, tā var būt televīzija, tas var būt sasodīts Brodveja teātris ar zāli, kas pārpildīta ar viselegantākajiem, vislabāk barotajiem un visveselīgāk iedegušajiem skatītājiem, kādus vien var iedomāties. Taču es tev pateikšu šausmīgu noslēpumu - tu klausies? TUR NAV NEVIENA, KAS NEBŪTU SĪMORA RESNĀ KUNDZE. Ieskaitot tavu profesoru Taperu, bucīt. Un visus viņa neskaitāmos brālēnus un māsīcas. NEKUR nav neviena, kas nebūtu Sīmora Resnā Kundze. Vai tu to zini? Vai tu jau zini šo sasodīto noslēpumu? UN vai tu nezini - tagad klausies - VAI TU NEZINI, KAS PATIESĪBĀ IR ŠĪ RESNĀ KUNDZE?... Ak, bucīt. Ak, bucīt. Tas ir Kristus Pats. Kristus Pats, bucīt."

Dž. D. Selindžers, "Frenija un Zūijs"

Lielceļa trīce pavēlēja no satiksmes brīvajiem akmeņiem salēkt grāvjos abpus šosejai, lai atvēsinās. Lecot uz galviņas, tie uzdūrās zemūdens akmeņiem, pārsizdami pieri. Vēlāk, kad tētis manevrēja mašīnu tai vietā, daži no akmeņiem jau bija atgriezušies savās vietās un kaunpilni gaidīja līdz nepielūdzamās riepas uzsitīs to asinis priekšējā stiklā. Šoferis iztēlojās milzu insekta nāvi un aiz satraukuma vai varbūt pat uzbudinājuma neveikli iesmējās. Uz aizmugurējā sēdekļa bija saliktas dažādas kastes, lielākas un mazākas, tās visas ir dāvanas man, vairākiem gadiem uz priekšu – pie viena – bija nodomājis tētis, kad devās mājup.
Mamma atvēra durvis un pirms noģērbties viņš atskaitījās par dienā paveikto un redzēto, arī par savandīto lielceļu un iespējamo kukaiņa nāvi, kamēr es savā istabā mēģināju izdomāt, kā izklaidēt kaimiņu meitenīti, kas bija šīs sezonas viesis nr.1.
„Kāpēc tu nenēsā lentīti matos? Visas mazas meitenes nēsā lentītes matos!” es vicināju rādītājpirkstu.
„Tāpēc, ka man to atņēma par sliktu uzvedību. Es neuzvedos kā mazām meitenēm pieklājas un tāpēc neesmu lentītes cienīga. Es esmu nelaba…” viņa to paziņoja ar tādu vienaldzību, it kā ar šo faktu būtu samierinājusies jau sen un patiesībā to nemaz neatceras, tikai vārdu skanējums vēl glabā motorisko atmiņu.
„Es uzskatu, ka mums jāspēlē spēles, lai tev nebūtu jādomā par visu to, ko tu man mēģināji stāstīt. Es jau tāpat visu zināju, kad ieraudzīju, ka tev nav lentītes. Tā ir zīme - visi cilvēki ir iezīmēties un dažreiz zīme ir tās neesamībā. Lai nu kā, es šobrīd nevēlos iedziļināties tai visā tik ļoti. Galvenais uz ko mums jākoncentrējas ir tava nedomāšana. To tev jāiemācās varēt!” es skaidroju un reizē mudināju.
„Es arī nemaz nedomāju, es jau sen nedomāju, varbūt pat nekad.”
„Ahā… tātad mums jābūt spējīgiem ātri pielāgoties situācijai un pārorientēties. Gluži loģisks ir secinājums, ka tev jāsāk domāt. Nāc, iesim spēlēt spēles, tas veicinot domāšanu!” es paņēmu viņu aiz rokas un vedu uz otru istabu.
Tikai ar man zināmiem paņēmieniem, es uzrāpos līdz skapjaugšai un nocēlu kādu nākotnes dāvanu kasti, kas protams nebija iesaiņota. Mēs nosēdāmies uz paklāja, tas smirdēja pēc riebīga kaķa mīzelām, bet neuzdrošinājāmies vērt kasti vaļā, jo baidījāmies no sūdiem (ja tētis uzzinātu).
„Runājot par kaķiem…” viņa aizsāka, it kā smaka būtu uzvedinājusi viņas domas tieši šai virzienā.
„Es zinu, zinu, bet tā galīgi nav mana vaina, kad es piedzimu, te jau tā smirdēja…” es mēģināju attaisnoties, bija kauns.
„Ē…nu, nomierinies, es taču neko…es tikai gribēju teikt par kaķiem, ka tie ir dīvaini dzīvnieki. Padomā, viņi spēj radīt tik pretīgu aromātu, paši nesmirdot”, viņa pirmoreiz likās ieinteresēta savā stāstījumā.
„Urīns veidojos pašos dzīvniekos, bet viņi nesmird!”
Man sametās nelabi, viņa bija tik patiesa, šis patiesums bija tik bezjēdzīgs un neizbaudāms, ka gribējās piecelties un aiziet. Es vēlējos pārtraukt viņas runāšanu, jo bija radušās aizdomas, ka stāsts par kaķi tūlīt kļūs jau par kaķa analoģiju un īstenībā viņa, izmantojot savu nevainīgā bērnišķīguma aizsegu grib pateikt kaut ko vispārēju un iespējams svarīgu, kā filmās, kurās bērni mēdz būt neaprakstāmi filosofiski, mācot lielajiem dzīvot, kaut arī ir vienkārši bailīgo scenāristu ieliktņi. Tie ir scenāristi, kas lieliski apzinās, cik nodrāztas ir šīs pamācības un pilnīgi pamatoti vairs nevēlas uzņemties atbildību par tām, tāpēc liek tās norunāt bērniem, jo nespēj atteikties no skaistuma, kas mājo to frāžu, teikumu un monologu skanējumā. Autori arī zina, ka viņu adresāti jau sen ir aizmirsuši just tās emocijas, taču šo mistisko vārdu skanējums vēl joprojām sūta impulsus, liekot nobirt pa asarai vai sarauties smaida muskuļiem.
Mani pārņēma domas, ka es esmu adoptēts. Es iedomājos sevi meklējam pa albumiem fotogrāfijas ar pierādījumiem, kur mammai redzams vēders. Varbūt ir vēl ļaunāk, varbūt gan meitenīte, gan visa mana ģimene ir tikai konstrukcija, kuras necilais mērķis ir izvilināt no manis asaru vai smaidu. Izprazdams situācijas nopietnību un spēles noteikumus, es nolēmu noklusēt un spēlēt līdzi. Kā paredzams, viņa turpināja:
„Un tāpat ir ar cilvēkiem… Kamēr mēs nelaižam savas domas ārā, tās nekad nesmird. Mūsu vientulība ir hermētisks apvalks, kas sargā no šī nepatīkamā aromāta. Bet spēle paredz mani tev blakus un tu esi tik jauks un mīlošs, tu kliedē manu vientulību un es baidos smakas, jo smaka ir rezonanse, kas ievibrē mūsu deguna muskuļus, kaut arī sen esam aizmirsuši smaržu gammu, mēs tikai konstatējam smakas esamību, ieraugot savu savilkto degunu. Žēl, ka es esmu konstruēta tik jauna un tāpēc galīgi nepiemēroti no manas mutes skanētu vārdi „ak mīļais”, bet, ja es varētu, es tiešām mīlētu tevi un ja es tevi mīlētu, es nekad negribētu redzēt tavu motoriku. Tas būtu iznīcinoši. Tāpēc es atsakos domāt. Lūdzu, neliec man domāt!
„Tu beidzi?” es noskaities jautāju, nesagaidījis atbildi, pateicos viņai par atklātību, taču viņa vairs nerunāja. Acīmredzot, viņa bija norunājusi savas rindiņas un nu devās uz durvju pusi.
Es vēroju pa logu, kā meitenīte bez lentītes uzkāpj uz rozā divriteņa un aizslīd. Manī nemanot dzima vēlme ticēt, ka viņa to visu darīja ne aiz savas gribas. Cik izmisis šis bērns, šis bērns, kuram atņemta vienīgā normālības zīme. Viņai droši vien piesolīja to lentīti atpakaļ, jo citādi uz ko tādu nebūtu parakstījusies. Man nobira asara un es sapratu, ka tai jābūt aizkustinājuma pazīmei. Skrēju lejā, lecu uz sava rozā divriteņa, jo arī tā bija dāvana, kuru es biju atradis pirms laika un tēvs tāpēc man par sodu to bija nokrāsojis rozā krāsā, teica, ka neatņemšot, bet domā, ka ar tādu man braukt būšot kauns, zināšot, kā ir, kad ņem dāvanas, kuras vēl man nepiederot.
Es traucos kā negudrs un uz mirkli bija vienalga, ko padomās par zēnu uz rozā riteņa. Uz lielceļa gulēja sabraukti un noasiņojuši akmeņi. Mana sirds trīcēja, kad ieraudzīju viņu atstutējušos pret ceļa stabu. Ritenis bija nevērīgi iemests grāvī. Es gāju klāt un gribēju teikt kaut ko, es pat zināju ko, bet ieraudzīju viņas matos zilu lentīti. Tā bija lieliska, pati pilnība un pat doma, ka es varētu ar to konkurēt likās smieklīga.
„Jā, es jūtos labi…” viņa pamāja un sapņaini smaidīja.
Izmisis es mēģināju viņai trāpīt ar akmeni. Viņa pakrita un es skrēju palīgā, atvainoties un akmansdievs, tev visa piere ir asinīs. Viņa vēroja mani nopietni bet labvēlīgi:
„Tās, nav manas asinis, muļķīt! Nu, paskaties… Interesanti, ko gan tu biji iedomājies? Vai tu maz zini, kā mani sauc? Vai tu maz zini, kas šis par lielceļu? Vai tev vispār neliekas, ka akmeņi īstenībā nemēdz asiņot?”
„Uz ko tu mērķē?” es izlikos nesaprotam.
„Ak, mazais, nu es esmu pietiekoši pieaugusi, lai varētu tev pa draugam pačukstēt, ka tev laiks doties mājās. Un tas smieklīgais divritenis, mīlīt, vai tu tiešām domā…”

Rozā divritenis veda mājās. It kā viņš pats būtu nokaunējies par to, ka viņam jābrauc ar mani un tikai tāpēc, lai mūs kāds dieva dēļ neieraudzītu kopā, braucamais piekritis ātri un neuzkrītoši aizgādāt galapunktā.
Es iegāju istabā, kur vēl uz grīdas stāvēja neatvērtā kaste. Man atkal iešāvās prātā doma par sūdiem, kas varētu notikt, bet es tomēr saņēmos atvērt. Tajā bija paklāju tīrāmais līdzeklis un miniatūra sūdu šķipele.
Vēlāk es aizgāju pie tēta un pateicos viņam par dāvanu.