idée fixe - 23. Jūlijs 2004

Es biju noguris no nebeidzamajām sarunām par juku laikiem. Mēs ciemojāmies tālu no mājām. Nebija kur noslēpties. Iemaldījies dārzā, kur smaržoja pēc dažām puķēm, krūmiem un svešuma, es sajutu vēlmi aptaustīt katru no tiem. Man ir taustes atmiņa. Tāpēc spilventiņos vienmēr kvēlo skabargas. Bieži ar nolūku braucīju negludas virsmas, lai iegūtu šo satraucošo un mazliet bailīgo sajūtu. Mans pirksts atdzīvojas. Tam pašam ir savas plaušas, kas vienmērīgi cilājas.
Ir sāpīgi iedomāties, ka drīz mamma pārtrauks šo jauno dzīvību ar skūpstu. Viegla velkoša sajūta un es atkal esmu viens. Bet dažreiz dzīvība pretojas un ar izsūkšanu vien nepietiek, tad talkā ņem standziņas. Tādas ir gandrīz visiem un to glabāšanai atļauja nav vajadzīga. Cik gan patiesībā dzīvības mamma ir pārtraukusi?
Tā prātojot es pamanīju, ka esmu sarāvis vismaz trīs skabargas. Aizžmiedzu acis un nobraucu gar dēli vēlreiz, lai ievilktu ceturto balansam - tagad abās rokās pa pārim.
Laiciņu vērojis skudras noliektu galvu, dažas nogalinājis, dažas palaidis brīvībā, es satrūkos no elpošanas aiz muguras. Tur stāvēja meitene lapsas tērpā. Seju sedza pabalējis ūdenskrāsu lapsas purniņš.
"Kāpēc tu nēsā lapsas purniņu? Kāpēc tu slēpies?"
"Un kāpēc tu nenēsā lapsas purniņu?" meitene noskaitusies atjautāja.
"Varbūt es slēpjos tik labi, ka neviens nevar pamanīt?" pats jutos gandarīts par šādu atziņu, taču viņu tā garlaikoja.
"Labi, skaidrs, bet vai tu gribi ēst ābolus?"
"Protams, ka gribu!"
Viņa paņēma mani aiz rokas tik pārliecinoši, ka kļuva droši un mēs gājām pie ābeles. Meitene kratīja, bet bira tikai lapas, viņa kaut ko nopurpināja, ka laikam neesot sezona. Padomājusi, lapsa, kura vienmēr smaida, paziņoja:
"Tad ēdīsim ziedlapiņas. Es zinu, ka dažas ir ēdamas, es tikai nezinu kuras."
"Es arī nezinu, bet mēs varam ēst ceriņus, tos gan es pazīstu!"

Mēs noēdām krūmu pliku, taču pirms tam ar zaru izrubinājām lapsas purniņā caurumu, kur ceriņiem ieplūst.
"Ar zaru, ar zaru" es saucu.
"Tik neizbaksti man zobus" likās viņa smaidīja zem lapsas purniņa.
Man patika, ka viņas rokas smaržoja pēc ceriņiem un viņa lūdza, lai es iedodot pasmaržot arī savējās. Es nokaunējos, bet smaidošā lapsa neatkāpās.
"Vai dieniņ, tās taču ir vienās skabargās, ļauj es izsūkšu!"
"Nē, pilnīgi un galīgi izslēgts!" es protestēju.
"Nu, vismaz papūtīšu?"

Kādu laiku sēdējām garlaikodamies, līdz meitene ierosināja, ka būtu jāpārkrāso lapsas purniņš, jo saulē tas esot gaužām izbalējis:
"Nu, velc to nost, drošāk!" viņa aicināja vai pavēlēja.
Pirksti bija kļuvuši jūtīgi, viegli saraudināmi un lapsas seja negribēja nākt nost.
"Vismaz tu visu mūžu būsi smaidīga", es mēģināju taisnoties.
"Ņuņņa!"

Mēs vairs nepārmijām ne vārda. Drīz mamma mani sauca un mēs devāmies mājās. Visu ceļu viņa ar tēti runāja par juku laikiem, tad piekusa un ieslēdza radio, bet arī tas raidīja tikai par juku laikiem.
Pārradāmies vēlu, tik vēlu, ka vecmāmiņa noteikti būtu mūs nokauninājusi un nolamājusi, ja nebūtu jau aizmigusi. Tāpēc mēs nokauninājām un nolamājām paši sevi.
Naktī nevarēju gulēt. Pirksti dega ugunīs. Modināju mammu, viņa nosēdināja sev blakus un paņēma standziņas.
"Kāpēc tu vispirms neskūpsti?"
"Tāpēc, ka tu to dari speciāli, tu zini, ka tev pēc tam sāpēs un tik un tā dari..."
"Man patīk, kā tie pulsē..."
"Jā, es zinu, ka esi ritmisks un muzikāls, bet es neļaušu, ka tavs talants izpaužas tik destruktīvā veidā, tieši tāpēc tev mācīšu spēlēt klavieres!"
"Bet tu taču pati neproti spēlēt klavieres..."
"Es pārkvalificēšos. Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot juku laikos. Visi pārkvalificējas, tētis arī!" viņa nolika standziņas.
Es ar nogalinātajiem spilventiņiem apņēmu mammas seju un teicu:
"Tu esi ņuņņa..."
"Vai tu zini, ko tas vārds nozīmē?" viņa gluži vienaldzīgi vaicāja.
"Nē, bet tas ir skanīgs vārds. Kāpēc es to nevarētu lietot?"

Pa tumsu klemperēdams atpakaļ uz gultu, atcerējos, kur tieši stāv manas otiņas un ūdenskrāsas . Es vēl nezināju, kāpēc tas ienāca prātā, bet tas likās svarīgi. Zaudējis līdzsvaru uzgrūdos lielam melnam priekšmetam. Tas bija ļoti skanīgs.