Miglas pavēlnieks (no cikla "Bērnu spēles")
Jun. 13., 2004 | 04:19 pm
Mēs tam gatavojāmies ļoti nopietni. Es vairākas nedēļas trennējos no rītiem atgūt možumu ātrāk un nemitīgi pārsteidzu sevi ar jauniem rekordiem. Mamma studēja grāmatas par pikniku kultūru un vēsturi, konsultējās ar draudzenēm un speciālistiem par pārtikas izvēli, kamēr tētis pielāgoja savu darba grafiku un svarīgās dienas priekšvakarā demonstratīvi izplēsa no kalendāra lapas. Tam ir vienkāršs izskaidrojums – viņš mīlēja ģimeni un mīlēja darbu, tāpēc vienmēr rūpējās, lai šīs intereses nekad nesatiktos (gluži kā sieva un mīļākā) pie luksofora, kas vienai rāda zaļo, bet otrai sarkano gaismu. Būdams vecs viņš šķirstītu darba kalendārus un šī diena viņa karjerā neeksistētu, taču izskatītos labi uz stipri vien papluinītā „kā es pavadu laiku ar ģimeni” kalendāra.
Tai brīnišķīgajā dienā, kas vēl nebija īsti sākusies, es pamodos un uzreiz sajutu tramīgumu. Vienā mirklī biju veicis rīta rutīnu un apsēdies uz ceļasomas prasījos vēl aizslēgtajā mašīnā. Drīz atnāca tētis un ielaida mani uz priekšējā sēdekļa; iekšā bija vēss, viņš sāka rūcināties un no mutes, tāpat kā no izpūtēja plūda daudzsološi dūmi. Es labprāt noraudzījos, kā abi iesildās.
Mamma ilgi nenāca laukā. Visubeidzot viņa parādījās, tērpusies tumšzilās treniņbiksēs, biezā noskrandušā jakā, zem kuras bija mans vecais džemperis, kājās lielie gumijas zābaki un pie sāniem simpātisks groziņš. Valdīja neveikls klusums, tad no tēta mutes izspruka izmisis dūmu mākonis. Viņš uzlika mammai roku uz pleca:
„Zini, mēs nebraucam sēņot....zini, mēs braucām piknikā...un pirmāmkārtām tev nebūt nav tā jāģerbjas un jāsmaržo pēc naftalīna...”
Tētis viegli satvēra viņu aiz delnas locītavas, pievilka tuvāk mašīnai un atvēra bagāžnieku:
„Redzi, te ir pirmkārt grils un segas, uz kurām mēs varēsim sēdēt un tu smērēsi maizītes...”
Viņš paskatījās uz mani un aicināja iesaistīties: „Vai ne, dēls... nu saki mammai, ka mēs taču pirmkārt nebraucam sēņot!”
Sieviete izrāvās no vīrieša tvēriena, lai atbrīvotu vietu atbildei un kampa elpu, taču vīrietis viņu pārtrauca:
„Mīļā, pirmkārt, kā tu nesaproti, tas ir tik neatbilstoši un neiederīgi, vai ne dēls?”
Sieviete padevās un pazuda mājā vien viņai zināmu iemeslu dēļ, es iekārtojos uz priekšējā sēdekļa un stiepos lai ieslēgtu radio, taču dabūju pa pirkstiem:
„Vai tev prāts tādā brīdī klausīties mūziku?”
„Es tikai gribēju dzirdēt rīta ziņas, tas arī viss!” apvainojies skaidroju.
Pēc dažiem mirkļiem mamma slēdza mājas turvis, ģerbusies vasarīgā (un tāpēc puķainā) kleitiņā, kas smaidīja viņas vietā. Es atdevu savu priekšējo vietu un tētis apmierīnati ierūcās. Apstājies pie krustojuma viņš paskatījās uz abām pusēm, pārliecinājās, ka kustība ir iespējama un teica:
„Tu nekad neklausies ziņas. Melis. Me-lis.”
Braucot mēs nerunājām, tikai tētis pie sevis nerimās atkārtot: „Melis....me-lis...me-lis...me-lis”.
Tāda ritmiska vārdu izrunāšana mani vienmēr padarījusi gurdu, un es nolēmu aizsnausties.
Kad atvēru acis, man likās, ka tās jāatver vēlreiz. Apkārt viss bija vienāds, maigs un dūmakains, it kā mēs būtu iebraukuši kādā lielā, lielā mašīnas izpūtējā, kuru rūcinātu milzīgs tētis, gaidīdams gigantisku mammu, kas tērpusies ekscentriski un uz to visu noraudzītos samērā maziņš dēls.
Es ziņoju, ka man ir bail, uz ko tētis visai mierīgi atbildēja:
„Un tev ir pamats, dēls! Taču redzi šī brīnišķīgā migla, jā to sauc par miglu... migla patiesība ir vienīgais, kas mūs sargā no ārprāta, jo raugi, migla slēpj to, kā nav. Un tā kā šajā gadījumā migla ir visaptveroša, es domāju, ka te nekā nav.”
„Kāpēc tu runā tik jocīgi?” es izbrīnīts vaicāju.
„Tāpēc, ka arī es esmu nobijies.”
„Vai es varu pastūrēt?”
Mēs samainījāmies vietām un tālāk braucu es. Tad tētis palūdza, lai es apstājos tur, bet es apstājos mazliet tālāk, viņš likās ļoti neapmierināts:
„Es taču tev teicu, kur jāapstājas, bet tu...”
„Nu jā, bet ja jau šeit nekā nav, tad kāda starpība, kur mēs apstājamies?” es oponēju.
„Mēs tik un tā izkāpsim!” viņš skatījās uz savu sievu.
Es arī kāpu laukā, negribējās palikt vienam. Viņi gāja pa priekšu un tad mamma pazuda. Pēc dažām sekundēm viņa satvēra manu roku, nu jau atkal ģērbusies kā sēņotāja. Tēvs to pamanījis, pieskrēja klāt un nokomandēja man nekavējoties doties atpakaļ uz mašīnu. Es skrēju un par kaut ko biju ļoti nobažījies. Mašīnā taustījos un spaidīju visas pogas pēc kārtas, līdz beidzot atradu īsto. Divi stari izsita miglā caurumus un tā laikam aiz sāpēm atkāpās. Tālumā redzēju divus stāvus. Apvijušies viens ap otru tie izskatījās kā nekustīgs virpulis vai vīteņaugs. Es piebraucu tuvāk, bet veidojums palika sasalis, migla bija aiznesusi tā dzīvību. Un tad man sametās bail pa īstām. Es nebiju gatavs tādām skaistumam, piepeši gribēju visvienkāršāko – mammu un tēti sev blakus piknikā dienā. Es sāku signalizēt un abi pamazām atkusa. Viņi iekāpa mašīnā un tētis paslavēja mani, ka esmu atradis miglas lukturus un tagad mēs droši tiksim mājās. Viņš ierosināja, ka mēs varētu rīkot šādus izbraukumus biežāk, jo stāvošais ir skaists. Bet tikai tādā gadījumā, ja es apsoloties nemelot. Es neatbildēju. Braucot mēs nerunājām, taču es nerimos pie sevis atkārtot „Stāvošais ir skaists...stāvošais ir skaists” un tētis ik pa laikam piemetināja „Melis... me-lis....me-lis... me-lis”. Šāda ritmika ļāva mums visiem iemigt. Un mammas klusēšana bija glāstoša.
Tai brīnišķīgajā dienā, kas vēl nebija īsti sākusies, es pamodos un uzreiz sajutu tramīgumu. Vienā mirklī biju veicis rīta rutīnu un apsēdies uz ceļasomas prasījos vēl aizslēgtajā mašīnā. Drīz atnāca tētis un ielaida mani uz priekšējā sēdekļa; iekšā bija vēss, viņš sāka rūcināties un no mutes, tāpat kā no izpūtēja plūda daudzsološi dūmi. Es labprāt noraudzījos, kā abi iesildās.
Mamma ilgi nenāca laukā. Visubeidzot viņa parādījās, tērpusies tumšzilās treniņbiksēs, biezā noskrandušā jakā, zem kuras bija mans vecais džemperis, kājās lielie gumijas zābaki un pie sāniem simpātisks groziņš. Valdīja neveikls klusums, tad no tēta mutes izspruka izmisis dūmu mākonis. Viņš uzlika mammai roku uz pleca:
„Zini, mēs nebraucam sēņot....zini, mēs braucām piknikā...un pirmāmkārtām tev nebūt nav tā jāģerbjas un jāsmaržo pēc naftalīna...”
Tētis viegli satvēra viņu aiz delnas locītavas, pievilka tuvāk mašīnai un atvēra bagāžnieku:
„Redzi, te ir pirmkārt grils un segas, uz kurām mēs varēsim sēdēt un tu smērēsi maizītes...”
Viņš paskatījās uz mani un aicināja iesaistīties: „Vai ne, dēls... nu saki mammai, ka mēs taču pirmkārt nebraucam sēņot!”
Sieviete izrāvās no vīrieša tvēriena, lai atbrīvotu vietu atbildei un kampa elpu, taču vīrietis viņu pārtrauca:
„Mīļā, pirmkārt, kā tu nesaproti, tas ir tik neatbilstoši un neiederīgi, vai ne dēls?”
Sieviete padevās un pazuda mājā vien viņai zināmu iemeslu dēļ, es iekārtojos uz priekšējā sēdekļa un stiepos lai ieslēgtu radio, taču dabūju pa pirkstiem:
„Vai tev prāts tādā brīdī klausīties mūziku?”
„Es tikai gribēju dzirdēt rīta ziņas, tas arī viss!” apvainojies skaidroju.
Pēc dažiem mirkļiem mamma slēdza mājas turvis, ģerbusies vasarīgā (un tāpēc puķainā) kleitiņā, kas smaidīja viņas vietā. Es atdevu savu priekšējo vietu un tētis apmierīnati ierūcās. Apstājies pie krustojuma viņš paskatījās uz abām pusēm, pārliecinājās, ka kustība ir iespējama un teica:
„Tu nekad neklausies ziņas. Melis. Me-lis.”
Braucot mēs nerunājām, tikai tētis pie sevis nerimās atkārtot: „Melis....me-lis...me-lis...me-lis”.
Tāda ritmiska vārdu izrunāšana mani vienmēr padarījusi gurdu, un es nolēmu aizsnausties.
Kad atvēru acis, man likās, ka tās jāatver vēlreiz. Apkārt viss bija vienāds, maigs un dūmakains, it kā mēs būtu iebraukuši kādā lielā, lielā mašīnas izpūtējā, kuru rūcinātu milzīgs tētis, gaidīdams gigantisku mammu, kas tērpusies ekscentriski un uz to visu noraudzītos samērā maziņš dēls.
Es ziņoju, ka man ir bail, uz ko tētis visai mierīgi atbildēja:
„Un tev ir pamats, dēls! Taču redzi šī brīnišķīgā migla, jā to sauc par miglu... migla patiesība ir vienīgais, kas mūs sargā no ārprāta, jo raugi, migla slēpj to, kā nav. Un tā kā šajā gadījumā migla ir visaptveroša, es domāju, ka te nekā nav.”
„Kāpēc tu runā tik jocīgi?” es izbrīnīts vaicāju.
„Tāpēc, ka arī es esmu nobijies.”
„Vai es varu pastūrēt?”
Mēs samainījāmies vietām un tālāk braucu es. Tad tētis palūdza, lai es apstājos tur, bet es apstājos mazliet tālāk, viņš likās ļoti neapmierināts:
„Es taču tev teicu, kur jāapstājas, bet tu...”
„Nu jā, bet ja jau šeit nekā nav, tad kāda starpība, kur mēs apstājamies?” es oponēju.
„Mēs tik un tā izkāpsim!” viņš skatījās uz savu sievu.
Es arī kāpu laukā, negribējās palikt vienam. Viņi gāja pa priekšu un tad mamma pazuda. Pēc dažām sekundēm viņa satvēra manu roku, nu jau atkal ģērbusies kā sēņotāja. Tēvs to pamanījis, pieskrēja klāt un nokomandēja man nekavējoties doties atpakaļ uz mašīnu. Es skrēju un par kaut ko biju ļoti nobažījies. Mašīnā taustījos un spaidīju visas pogas pēc kārtas, līdz beidzot atradu īsto. Divi stari izsita miglā caurumus un tā laikam aiz sāpēm atkāpās. Tālumā redzēju divus stāvus. Apvijušies viens ap otru tie izskatījās kā nekustīgs virpulis vai vīteņaugs. Es piebraucu tuvāk, bet veidojums palika sasalis, migla bija aiznesusi tā dzīvību. Un tad man sametās bail pa īstām. Es nebiju gatavs tādām skaistumam, piepeši gribēju visvienkāršāko – mammu un tēti sev blakus piknikā dienā. Es sāku signalizēt un abi pamazām atkusa. Viņi iekāpa mašīnā un tētis paslavēja mani, ka esmu atradis miglas lukturus un tagad mēs droši tiksim mājās. Viņš ierosināja, ka mēs varētu rīkot šādus izbraukumus biežāk, jo stāvošais ir skaists. Bet tikai tādā gadījumā, ja es apsoloties nemelot. Es neatbildēju. Braucot mēs nerunājām, taču es nerimos pie sevis atkārtot „Stāvošais ir skaists...stāvošais ir skaists” un tētis ik pa laikam piemetināja „Melis... me-lis....me-lis... me-lis”. Šāda ritmika ļāva mums visiem iemigt. Un mammas klusēšana bija glāstoša.