Veciem kauli stipri (no cikla "Bērnu spēles")
Apr. 30., 2004 | 07:59 pm
No augšas māju pagalmi izskatās kā aploki, kur ganās zēni un meitenes. Bija laiks, kad visi dalījās ar vienu košļeni, tas bija neizsakāmi erotiski un satraucoši, daži pat minēja, ka tā ir pirmā seksuālā pieredze un tad vecāki sarāvās bailēs, ka palaiduši savu mazo meitiņu ar lenti matos tur, lejā, kur viņas siekalas sajaucas ar citu siekalām.
Arī es biju ielaists pagalmā, it kā es būtu nokavējis skolas mēģinājumu, kur jāpiedalās visai klasei, vecāki iegrūduši mani telpā un aiz kauna aizbēguši. Es biju kā pašmāju govs starp ārzemju govīm – vienīgā ar sūdainu pakaļu un sūdaina pakaļa ir nevērības un pamestības simbols. Nolemts skraidelēšanai, lakstīšanai un smilšukastei līdz saucienam pusdienās, es vēroju asfaltu, savos viļņos tas atgādināja sastingušu jūru.
Piegājis pie soliņa sastapu onkuli, kurš vienmēr uzstāja, ka man ir četri gadi. Lai arī es vēl nepazinu skumjas, man palika tā nesmaidīgi, kad ieskatījos acīs un redzēju, ka viņš netaisās atteikties no domas, ka man mūžam būs četri. Blakus mēdza sēdēt kāda tante vai cits onkulis ar sevišķo alu rokās, (šis vārds “sevišķais” mani ļoti baidīja, jo reiz mēs ar mammu atradām virtuvē alus pudeli, ko droši vien bija izdzēris vectētiņš un es gandrīz vai raudāju, jo likās, kā “sevišķais” nozīmē “sevišķi bīstams veselībai”) tad viņš nebeidza daudzināt manu augumu un prātu, kas daudzkārt pārspēj vecumu un citi stāstītājam pievienojās ar viedu galvas mājienu, vai arī klasisko tā viņš i.
Es pakāpos nostāk no smilšukastes, lai liktu lietā savu vājo redzi, kas visu dara maigi miglainu, glāstošo un klusu. Šīs sajūtas iedvesmots, aizvēru acis un kad tās atkal atvēru, onkulis bija nozudis, bet pretī stāvēja maza meitenīte ar zilu lenti matos, ko droši vien kāds idealizējis un tad ielaidis manā pagalmā rotaļāties un vairoties. Mutē viņai bija košļene un tas bija mājiens, ka viņa noteikti ir gatava dalīties ar to un reizē arī ar sevi.
“Es tevi nepazīstu”, viņa teica vārgā balstiņā.
“Es nepazīstu tavas košļenes smaržu, vai tas ir kas jauns?” vaicāju un mutē saskrēja siekalas.
“Tas ir kaut kas ĀRKĀRTĪGI jauns, tas ir modes kliedziens!” viņa lielījās.
“Un kā kliedz tu?”
“Muļķīt, es nekliedzu, es spiedzu!” viņa runāja gluži kā mana mamma. “Mana mamma mācās par dakteri un viņai vajadzētu kādu uz kā patrenēties!”
“Tam taču ir paredzēta mulāža!” es satraucies skaidroju, nojauzdams ko nelāgu.
“Jā, bet tu esi smukāks un tavā sejā ir slimība, tāpēc mēs ņemsim tevi!”
“Nu, labi!” es jutos pielauzts. Galu galā, esmu atvērts visam jaunajam.
Pārkāpis svešā dzīvokļa slieksni, pamanīju to pašu onkuli sēžam klubkrēslā, viņš aicināja nākt tuvāk. Nē, vēl tuvāk, viņš gribēja, lai es pieliecos. Mute nesmaržoja pēc košļenēm, es pat teiktu, tā smirdēja.
“Tu vēl esi tam pārāk jauns, pārāk jauns, manu zēn!” viņš sacīja it kā mierīgi, taču runāšana laikam sagādāja tādas grūtības, ka bija jākoncentrējas un siekalas piesmidzināja man ausi. “Bet tu nebaidies, es tevi nenodošu, es nevienam neteikšu, ka tev ir tikai četri, jo tu man patīc, tu patīc manai meitai, manai mazmeitai, bet tagad ej, viņas tevi jau gaida!”
Pēc stundas mani palaida brīvībā, ieģipsētu un stingu. Man rokā bija flomāsters, ko dakterīte bija iedevusi līdzi gadījumam, ja citi bērni gribētu parakstīties uz mana ģipša. Es nostājos pagalma vidū, bet neviens nenāca. Tad mani sauca pusdienās, un tētis, ieraudzījis mani tādā izskatā, atņēma flomāsteri un draudēja sarakstīt visu, ko par mani domā. Nevarēju paskriet, viņš mani uzreiz nogāza gar zemi un rakstīja. Es brēcu kā traks, bet tētis rakstīja bez mitas, kad aptrūkās ideju, viņš ar vienu kāju pieturēja mani pie zemes, sniedzās pēc grāmatas un rakstīja no tās. Viņš nogura lasīt un pārgāja uz savas bērnības skaitāmpantiņiem, tad sadzirdēja kārtējo pusdienās saucienu un aizšāvās kā bulta.
Ar grūtībām piecēlos un demonstratīvi notraucu putekļus no sava ieģipsētā ķermeņa. Pēc pusdienām mani atbrīvoja un atkal ielaida pagalmā. Uz soliņa sēdēja onkulis, tante un cits onkulis ar sevišķo alus pudeli rokā, ieraudzījuši mani, viņi aicināja tuvoties. Es paklausīju. Onkulis komentēja manas rokas, cik tās nobriedušas un stipras, ka šāds bērns ir ieguvums visai ģimenei, jau tagad tas varot veikt smagos mājas darbus.
Nezinu, kas par mendeli uznāca, es skaļi un ļoti saprotami sāku skaidrot, ka man vairs sen nav četri gadi un ka šī apbrīnošana man liekas smieklīga un pat pazemojoša, uz ko tante atbildēja ar plati atvērtu muti un pretīgi spīdošu zelta zobu, alus onkulim paspruka atraudziņa un visi trīs piecēlās, lai dotos tūlīt prom. Onkulis pieliecās pie manis, it kā atvadīdamies, sajauca manu zēnisko frizūru un atzinās, ka ir vīlies, taču es vēl esot pārāk mazs, lai saprastu, ko tas nozīmē.
Es paliku viens, tūlīt sametās raudiens un nožēla, ka esmu tik slikti izturējies pret viņiem. Jutos ārkārtīgi vainīgs un man gribējās slēpt savu sūdaino pakaļu. Es pagriezos, lai dotos mājās, bet mani aiz rokas paņēma tā pati meitenīte ar zilo lenti matos. Viņa izņēma no mutes savu košļeni un iedeva man. Ieliku mutē un gribēju doties prom, bet viņa nelaida roku vaļā un vārgā balsī teica: “Nē!”
Tas mani darīja ļoti nelaimīgu, ar visiem spēkiem centos košļāt ātri un daudz, zinādams, ka košļene man ir tikai aizdota un ka tūlīt būs jāatdod.
Es atgriezos mājās, pieskrēju pie tēta un uzpūtu viņam elpu. Tā nesmirdēja. Viņš pat pasmaidīja un saķemmēja man matus:
“Tu taču saproti, ko tu esi izdarījis? Tagad dēļ tevis viņa dabūs brāzienu un tu viņu vairs nekad neredzēsi! Tā nav labi!”
Bet es viņā neklausījos, es tikai pūtu elpu viņam sejā, kas smaržoja pēc maigiem augļiem un meitenīte ar zilo lenti vairs nekad neparādijās un droši vien dabūja brāzienu.
Arī es biju ielaists pagalmā, it kā es būtu nokavējis skolas mēģinājumu, kur jāpiedalās visai klasei, vecāki iegrūduši mani telpā un aiz kauna aizbēguši. Es biju kā pašmāju govs starp ārzemju govīm – vienīgā ar sūdainu pakaļu un sūdaina pakaļa ir nevērības un pamestības simbols. Nolemts skraidelēšanai, lakstīšanai un smilšukastei līdz saucienam pusdienās, es vēroju asfaltu, savos viļņos tas atgādināja sastingušu jūru.
Piegājis pie soliņa sastapu onkuli, kurš vienmēr uzstāja, ka man ir četri gadi. Lai arī es vēl nepazinu skumjas, man palika tā nesmaidīgi, kad ieskatījos acīs un redzēju, ka viņš netaisās atteikties no domas, ka man mūžam būs četri. Blakus mēdza sēdēt kāda tante vai cits onkulis ar sevišķo alu rokās, (šis vārds “sevišķais” mani ļoti baidīja, jo reiz mēs ar mammu atradām virtuvē alus pudeli, ko droši vien bija izdzēris vectētiņš un es gandrīz vai raudāju, jo likās, kā “sevišķais” nozīmē “sevišķi bīstams veselībai”) tad viņš nebeidza daudzināt manu augumu un prātu, kas daudzkārt pārspēj vecumu un citi stāstītājam pievienojās ar viedu galvas mājienu, vai arī klasisko tā viņš i.
Es pakāpos nostāk no smilšukastes, lai liktu lietā savu vājo redzi, kas visu dara maigi miglainu, glāstošo un klusu. Šīs sajūtas iedvesmots, aizvēru acis un kad tās atkal atvēru, onkulis bija nozudis, bet pretī stāvēja maza meitenīte ar zilu lenti matos, ko droši vien kāds idealizējis un tad ielaidis manā pagalmā rotaļāties un vairoties. Mutē viņai bija košļene un tas bija mājiens, ka viņa noteikti ir gatava dalīties ar to un reizē arī ar sevi.
“Es tevi nepazīstu”, viņa teica vārgā balstiņā.
“Es nepazīstu tavas košļenes smaržu, vai tas ir kas jauns?” vaicāju un mutē saskrēja siekalas.
“Tas ir kaut kas ĀRKĀRTĪGI jauns, tas ir modes kliedziens!” viņa lielījās.
“Un kā kliedz tu?”
“Muļķīt, es nekliedzu, es spiedzu!” viņa runāja gluži kā mana mamma. “Mana mamma mācās par dakteri un viņai vajadzētu kādu uz kā patrenēties!”
“Tam taču ir paredzēta mulāža!” es satraucies skaidroju, nojauzdams ko nelāgu.
“Jā, bet tu esi smukāks un tavā sejā ir slimība, tāpēc mēs ņemsim tevi!”
“Nu, labi!” es jutos pielauzts. Galu galā, esmu atvērts visam jaunajam.
Pārkāpis svešā dzīvokļa slieksni, pamanīju to pašu onkuli sēžam klubkrēslā, viņš aicināja nākt tuvāk. Nē, vēl tuvāk, viņš gribēja, lai es pieliecos. Mute nesmaržoja pēc košļenēm, es pat teiktu, tā smirdēja.
“Tu vēl esi tam pārāk jauns, pārāk jauns, manu zēn!” viņš sacīja it kā mierīgi, taču runāšana laikam sagādāja tādas grūtības, ka bija jākoncentrējas un siekalas piesmidzināja man ausi. “Bet tu nebaidies, es tevi nenodošu, es nevienam neteikšu, ka tev ir tikai četri, jo tu man patīc, tu patīc manai meitai, manai mazmeitai, bet tagad ej, viņas tevi jau gaida!”
Pēc stundas mani palaida brīvībā, ieģipsētu un stingu. Man rokā bija flomāsters, ko dakterīte bija iedevusi līdzi gadījumam, ja citi bērni gribētu parakstīties uz mana ģipša. Es nostājos pagalma vidū, bet neviens nenāca. Tad mani sauca pusdienās, un tētis, ieraudzījis mani tādā izskatā, atņēma flomāsteri un draudēja sarakstīt visu, ko par mani domā. Nevarēju paskriet, viņš mani uzreiz nogāza gar zemi un rakstīja. Es brēcu kā traks, bet tētis rakstīja bez mitas, kad aptrūkās ideju, viņš ar vienu kāju pieturēja mani pie zemes, sniedzās pēc grāmatas un rakstīja no tās. Viņš nogura lasīt un pārgāja uz savas bērnības skaitāmpantiņiem, tad sadzirdēja kārtējo pusdienās saucienu un aizšāvās kā bulta.
Ar grūtībām piecēlos un demonstratīvi notraucu putekļus no sava ieģipsētā ķermeņa. Pēc pusdienām mani atbrīvoja un atkal ielaida pagalmā. Uz soliņa sēdēja onkulis, tante un cits onkulis ar sevišķo alus pudeli rokā, ieraudzījuši mani, viņi aicināja tuvoties. Es paklausīju. Onkulis komentēja manas rokas, cik tās nobriedušas un stipras, ka šāds bērns ir ieguvums visai ģimenei, jau tagad tas varot veikt smagos mājas darbus.
Nezinu, kas par mendeli uznāca, es skaļi un ļoti saprotami sāku skaidrot, ka man vairs sen nav četri gadi un ka šī apbrīnošana man liekas smieklīga un pat pazemojoša, uz ko tante atbildēja ar plati atvērtu muti un pretīgi spīdošu zelta zobu, alus onkulim paspruka atraudziņa un visi trīs piecēlās, lai dotos tūlīt prom. Onkulis pieliecās pie manis, it kā atvadīdamies, sajauca manu zēnisko frizūru un atzinās, ka ir vīlies, taču es vēl esot pārāk mazs, lai saprastu, ko tas nozīmē.
Es paliku viens, tūlīt sametās raudiens un nožēla, ka esmu tik slikti izturējies pret viņiem. Jutos ārkārtīgi vainīgs un man gribējās slēpt savu sūdaino pakaļu. Es pagriezos, lai dotos mājās, bet mani aiz rokas paņēma tā pati meitenīte ar zilo lenti matos. Viņa izņēma no mutes savu košļeni un iedeva man. Ieliku mutē un gribēju doties prom, bet viņa nelaida roku vaļā un vārgā balsī teica: “Nē!”
Tas mani darīja ļoti nelaimīgu, ar visiem spēkiem centos košļāt ātri un daudz, zinādams, ka košļene man ir tikai aizdota un ka tūlīt būs jāatdod.
Es atgriezos mājās, pieskrēju pie tēta un uzpūtu viņam elpu. Tā nesmirdēja. Viņš pat pasmaidīja un saķemmēja man matus:
“Tu taču saproti, ko tu esi izdarījis? Tagad dēļ tevis viņa dabūs brāzienu un tu viņu vairs nekad neredzēsi! Tā nav labi!”
Bet es viņā neklausījos, es tikai pūtu elpu viņam sejā, kas smaržoja pēc maigiem augļiem un meitenīte ar zilo lenti vairs nekad neparādijās un droši vien dabūja brāzienu.