Smilšu pavēlnieks (no cikla "Bērnu spēles")
Mar. 31., 2004 | 02:59 pm
Es gavēju un mamma gavilēja, mans vecums ļāva šo līdzību uzskatīt par pietiekošu, lai mēs justos kā ģimene jūrmalas dienā. Smiltis nelikās draudīgas. Pludmalē mēs atradāmies, es teiktu pozicionāli veiksmīgi attiecībā pret jūru un kāpām – ja nāktu paisums, mums būtu vairāki atkāpšanās ceļi, arī krūmi bija turpat, ja nu kāds no mums vēlētos būt tiem tuvu.
Tā es prātoju, cepdams savu smilšu vistu. Mammai bija sākusies diēta, bet man ar šo nedēļu bija jāsāk mācīties vērot jūru un atteikties no tās. Kaut arī es ne reizi vien biju iebildis pret šādu lēmumu, pašam jāatzīt, ka tik slimam bērnam jau laikus jāparāda visas tās lietas, kuras viņam dzīvē būs liegtas.
Mammas draudzene nesmuki padzērās no termosa un kārtejo reizi iezieda sevi ar pretapdeguma krēmu. Viņa to darīja tik bieži, ka ķermenis spīdēja un atgādināja lakotu virsmu, kuru gribas pasmaržot un pamēģināt uz mēles. Vēja, saules un smilšu aizsegā to vairākkārtīgi esmu centies izdarīt un jātzīstas, ka dažas reizes man tas pat ir izdevies. Nav jau tā, ka mani interesētu tikai viņas ķermenis. Bieži esmu uzsācis sarunu, bet viņa parasti skatās garām, atbild īsi un liekas, gaida, kad atgriezīsies mamma, lai viņai nebūtu jāpaliek ar mani divatā. To nu gan es nespēju saprast, jo mazi bērni ir interesanti un no viņiem nemaz nav jākautrējas.
Mamma pienāk un mēra man pulsu, es neelpoju un cenšos samazināt ritmu, bet viņa vienmēr atšifrē un aicina neizlikties – nekas nekad viņu nepārliecināšot, ka es esmu vesels un vispār mānīties esot slikti. Apsēdusies uz draudzenes strīpainā dvieļa, viņa atsāk smieties par pirms tam izskanējušu joku. Es uzvelku sandales, pieceļos un pašļūcu dažus soļus, kļūst smagas un siltas no smiltīm. Nodomāju, ka varētu arī iemācīties atteikties no tām, ja nu es dzīves laikā gadījuma zaudētu kāju vai pat abas.
Esmu lasījis, ka cilvēki izjūt vajadzību lasīt gliemežvākus, akmentiņus un visādas drazas, staigājot gar jūras krastu, pēc tam tās salikt mazās kastītēs un sūtīt saviem draugiem mīlestības vēstuļu vietā. Sapņoju, ka iebrienu dziļāk, kur ūdens vairs nav tik dzidrs un caurredzams. No tāluma šķiet, sievietes sev smeļ mutē smiltis un ierokas zemē kā strausi. Mamma stāstīja, ka abas satikušās darbā, bet es domāju, ka viņa melo un sen vairs nestrādā, iepazinās ar draudzeni pludmalē un kopš tā laika vasara nekad nebeidzas, mēs ik dienas dodamies ar termosu un dvieļiem. Īstenība termosu mēs aizņemamies no vecmāmiņas, un vienreiz es pat sāku raudāt, kad iedomājos – viņai slāpst dārza darbus darot un jādzer no pumpja.
Varbūt netaisnīgi, bet mammas draudzene man liekas slaidāka, jaunāka un smaidīgāka, kaut gan viņas abas ir viena vecuma. Redzu tālumā miglaini, man ir maziņš mīnusiņš, tā teica dakterīte.
„Vai jūs nepabīdītos malā?”
Mamma paskatās uz mani un pavēl: „Ej skaiti kaijas, ej cep vistas, ej... ej...”
Pludmalei ir atbalss. Smeldze ieskrien kaklā un acīs sametās skābs, man vairs nav dūšas paskaidrot, ka es gribēju izkratīt viņu dvieli no smiltīm.
„Lūdzu piecelieties!”. Šoreiz tas skan dusmīgi. Sievetes sabīstas kā stirnas, uzlec kājās un apķeras viena ap otru. Es paņemu dvieli savās slimajās rokās, bet kad viņas tā abas skatās, tas galīgi nekratās un piesmilšojas vēl vairāk. Man uznāk raudiens, es bēgu aiz muguras dzirdēdams smieklus, varbūt tās ir zemu lidojošas kaijas, kuras pārstās man sekot, ja es neskatīšos atpakaļ un izlikšos, ka tās nemanu.
Ir jāpaiet ilgam laikam, iespējams visai vasarai, lai es aizmirstu savu izgāšanos un pārliecinātos, ka viņas neko neatceras. Visubeidzot es nemanāmi pielavos, apsēžos un izliekos, ka spēlējos smiltīs.
„Cik ir pulkstens?” draudzene vaicā kāju pacēlusi. Mamma pieiet man klāt, pamēra pulsu un saka, ka vajadzētu būt pirms četriem.
„Kā tu zini?”
„Ap trijiem pulss kļūst straujāks, tad slimība viņu uzvar...”
„Tas ir forši! Nu, ne jau slimība... nu, tu saprati, ko es domāju...”
Mēs ceļamies, izkratam dvieļus un dodamies uz staciju. Draudzene piebiksta man un sauc savu vārdu, vecumu profesiju un hobijus. Nezinu, kāpēc, bet es vairs nepriecājos, zinu tikai, ja priecātos, būtu stulbs pat savam vecumam. Mamma pārtrauc viņu un saka, ka mans slimais prāts nav spējīgs tik ilgi klausīties un koncentrēties, es viņai pilnībā piekrītu. Draudzene pēdējo reizi neglīti padzeras no termosa.
„Vai vecmāmiņai arī kaut ko atstājāt?”
Abas pasmejas un iekāpj katra savā vilcienā. Mamma saka, ka man jāgaida nākošais, jo šis ir pārāk pilns manam slimajam ķermenim, tikmēr viņa jau būšot pilsētā un padzirdīšot vecmāmiņu:
”Tu taču to vēlies?”
„Jā!”
Es palieku viens uz perona un gavilēju. Vasara ir beigusies un esmu iemācījies atteikties no tās. Pārrodos mājas, kur sagaida izkaltusi veca sieviete. Manā istabā uz galda stāv maza kastīte, tā ir no mammas draudzenes. Es varu pat neattaisīt, tur iekšā ir gliemežvāki, vīnkorķīši un citas drazas. Kāds man pateica to priekšā.
Tā es prātoju, cepdams savu smilšu vistu. Mammai bija sākusies diēta, bet man ar šo nedēļu bija jāsāk mācīties vērot jūru un atteikties no tās. Kaut arī es ne reizi vien biju iebildis pret šādu lēmumu, pašam jāatzīt, ka tik slimam bērnam jau laikus jāparāda visas tās lietas, kuras viņam dzīvē būs liegtas.
Mammas draudzene nesmuki padzērās no termosa un kārtejo reizi iezieda sevi ar pretapdeguma krēmu. Viņa to darīja tik bieži, ka ķermenis spīdēja un atgādināja lakotu virsmu, kuru gribas pasmaržot un pamēģināt uz mēles. Vēja, saules un smilšu aizsegā to vairākkārtīgi esmu centies izdarīt un jātzīstas, ka dažas reizes man tas pat ir izdevies. Nav jau tā, ka mani interesētu tikai viņas ķermenis. Bieži esmu uzsācis sarunu, bet viņa parasti skatās garām, atbild īsi un liekas, gaida, kad atgriezīsies mamma, lai viņai nebūtu jāpaliek ar mani divatā. To nu gan es nespēju saprast, jo mazi bērni ir interesanti un no viņiem nemaz nav jākautrējas.
Mamma pienāk un mēra man pulsu, es neelpoju un cenšos samazināt ritmu, bet viņa vienmēr atšifrē un aicina neizlikties – nekas nekad viņu nepārliecināšot, ka es esmu vesels un vispār mānīties esot slikti. Apsēdusies uz draudzenes strīpainā dvieļa, viņa atsāk smieties par pirms tam izskanējušu joku. Es uzvelku sandales, pieceļos un pašļūcu dažus soļus, kļūst smagas un siltas no smiltīm. Nodomāju, ka varētu arī iemācīties atteikties no tām, ja nu es dzīves laikā gadījuma zaudētu kāju vai pat abas.
Esmu lasījis, ka cilvēki izjūt vajadzību lasīt gliemežvākus, akmentiņus un visādas drazas, staigājot gar jūras krastu, pēc tam tās salikt mazās kastītēs un sūtīt saviem draugiem mīlestības vēstuļu vietā. Sapņoju, ka iebrienu dziļāk, kur ūdens vairs nav tik dzidrs un caurredzams. No tāluma šķiet, sievietes sev smeļ mutē smiltis un ierokas zemē kā strausi. Mamma stāstīja, ka abas satikušās darbā, bet es domāju, ka viņa melo un sen vairs nestrādā, iepazinās ar draudzeni pludmalē un kopš tā laika vasara nekad nebeidzas, mēs ik dienas dodamies ar termosu un dvieļiem. Īstenība termosu mēs aizņemamies no vecmāmiņas, un vienreiz es pat sāku raudāt, kad iedomājos – viņai slāpst dārza darbus darot un jādzer no pumpja.
Varbūt netaisnīgi, bet mammas draudzene man liekas slaidāka, jaunāka un smaidīgāka, kaut gan viņas abas ir viena vecuma. Redzu tālumā miglaini, man ir maziņš mīnusiņš, tā teica dakterīte.
„Vai jūs nepabīdītos malā?”
Mamma paskatās uz mani un pavēl: „Ej skaiti kaijas, ej cep vistas, ej... ej...”
Pludmalei ir atbalss. Smeldze ieskrien kaklā un acīs sametās skābs, man vairs nav dūšas paskaidrot, ka es gribēju izkratīt viņu dvieli no smiltīm.
„Lūdzu piecelieties!”. Šoreiz tas skan dusmīgi. Sievetes sabīstas kā stirnas, uzlec kājās un apķeras viena ap otru. Es paņemu dvieli savās slimajās rokās, bet kad viņas tā abas skatās, tas galīgi nekratās un piesmilšojas vēl vairāk. Man uznāk raudiens, es bēgu aiz muguras dzirdēdams smieklus, varbūt tās ir zemu lidojošas kaijas, kuras pārstās man sekot, ja es neskatīšos atpakaļ un izlikšos, ka tās nemanu.
Ir jāpaiet ilgam laikam, iespējams visai vasarai, lai es aizmirstu savu izgāšanos un pārliecinātos, ka viņas neko neatceras. Visubeidzot es nemanāmi pielavos, apsēžos un izliekos, ka spēlējos smiltīs.
„Cik ir pulkstens?” draudzene vaicā kāju pacēlusi. Mamma pieiet man klāt, pamēra pulsu un saka, ka vajadzētu būt pirms četriem.
„Kā tu zini?”
„Ap trijiem pulss kļūst straujāks, tad slimība viņu uzvar...”
„Tas ir forši! Nu, ne jau slimība... nu, tu saprati, ko es domāju...”
Mēs ceļamies, izkratam dvieļus un dodamies uz staciju. Draudzene piebiksta man un sauc savu vārdu, vecumu profesiju un hobijus. Nezinu, kāpēc, bet es vairs nepriecājos, zinu tikai, ja priecātos, būtu stulbs pat savam vecumam. Mamma pārtrauc viņu un saka, ka mans slimais prāts nav spējīgs tik ilgi klausīties un koncentrēties, es viņai pilnībā piekrītu. Draudzene pēdējo reizi neglīti padzeras no termosa.
„Vai vecmāmiņai arī kaut ko atstājāt?”
Abas pasmejas un iekāpj katra savā vilcienā. Mamma saka, ka man jāgaida nākošais, jo šis ir pārāk pilns manam slimajam ķermenim, tikmēr viņa jau būšot pilsētā un padzirdīšot vecmāmiņu:
”Tu taču to vēlies?”
„Jā!”
Es palieku viens uz perona un gavilēju. Vasara ir beigusies un esmu iemācījies atteikties no tās. Pārrodos mājas, kur sagaida izkaltusi veca sieviete. Manā istabā uz galda stāv maza kastīte, tā ir no mammas draudzenes. Es varu pat neattaisīt, tur iekšā ir gliemežvāki, vīnkorķīši un citas drazas. Kāds man pateica to priekšā.