Atzīšanās (no cikla "Elēģija")
Mar. 26., 2004 | 04:20 am
mood: sad
music: Keith Jarrett Trio - When You Wish Upon The Star
Aiz skatuves slēpās tumsa kā slavenība no paparazzi, atkal appoetizēta un atmaskota tā igni apskāva mazu zēnu, kurš, staigādams šurpu turpu, atkārtoja tekstu.
„Nevajag to ziloni pūst tik lielu,” viņš sevi mierināja.
Dažus kvartālus tālāk nervozs tēvs steidzināja savu sievu, draudot un lūdzoties, ka viņi nepaspēšot un tas viņus nostādīšot tādā situācijā kā toreiz. Izplētis savu melno lietussargu, viņš bija pārliecināts, ka tas pasargātu mīloto no krītoša flīģeļa vai debesskrāpja lauskas.
„Pat ja uzlītu lietus, man iecere tiktu attaisnota,” tētis domāja skaļi.
Palīdzot sievai atbrīvoties no mēteļa, starp citu savulaik šī darbība abus bija ļoti aizrāvusi, viņš tramīgi čukstēja siekalām šķīstot: „Tu esi pārliecināta, ka to vēlies, jo es, es iespējams, to neizturēšu, varbūt labāk būtu bijis, ja mēs vispār nebūtu braukuši, vai arī es varētu palikt te un tu ej iekšā, un es tevi gaidītu, kad tu skrietu ārā un mēs pēc tam abi varētu aizbēgt?”
„Mīļais, tas taču ir mūsu dēls!”
„Jā, jā, es zinu, skatuve ir tik maza un tajā milzu peles kostīmā viņš ir tik liels, tik uzkrītošs, visi viņu redzēs un atpazīs, atpazīs arī mani, tad visi skatīsies uz mani, es to neizturēšu, man būs jāpamet zāle, vai tu maz apjēdz, kā tas izskatīsies no malas?”
Gaismas nodzisa un sākās čukstu cēliens, kurā visi iepazinās ar blakussēdētājiem, aprakstīja savus bērnus, lai kaimiņi tos pēc parādīšanās uz skatuves varētu nekavējoties identificēt. Kameru motoriņu nemanāmā rūkoņa liecināja, ka visi ir gatavi sākt un kāda sieviete svārkos deva atļauju.
Uz skatuves parādās liela pele un prožektors profesionāli virzas uz centru, to vada vīrietis, kuru neviens nekad nav redzējis. Pele minstinās, gaisma dara sīvu. Kaut kur klausītāju biezoknī tēvs trin kāju un priekšā sēdošais onkulis, kurš kurbulē savu vecmodīgo kameru, pagriežas un jautā: „Vai tik tas nav jūsu dēls? Tā smieklīgā pele, tas ir jūsu dēls…”
„Un kas tā jums par tādu stulbu kameru?” tēvs skaļi čukst uz priekšu.
„Man pieder koks,
un koks ir nekustamais īpašums…” zēns apraujas un ierauga tēvu no aizkulisēm, kurš spēji žestikulējot aicina pamest skatuvi. Puisēns atsāk skaitāmo vēlreiz, bet tad viņu rauj aiz rokas.
No tumsas iznirst zilonis un prožektors iedrebas. Skatītāji šķirsta savas programmiņas un valda vispārējs apjukums. Biedzot māte ceļas kājās un uzņemas teicēja lomu: „Tas ir kauna zilonis”.
Zilonis pieliecas, lielā pele uzrāpjas tam mugurā, tad abi šķērso skatuvi un pazūd tumsā. Tēvs to redzēdams, atņem kādam bērnam mazu ģitāriņu un metas glābt izrādi.
Pie izejas pele pamana mammu, kas neveikli māj.
„Tu šodien biji lielisks!” viņa bužina savu dēlēnu mazliet skumji. Bet puisēns to nedzird, tikai pēta mātes rokassomiņu, viņš labāk par visiem zina, cik ietilpīga tā: „Vai tu dosies prom?”.
Zēns skatās uz mātes rokām, kas saliktas lūgšanā, viņš nojauš, ka tajās slēpjas puķe: „Vai tu paliksi, ja es uztaisīšu vakariņās kaut ko garšīgu?”
„ Bet tu taču nemāki gatavot, mīļais!”
„Tas ir lielisks iemesls, lai iemācītos. Es zinu tev rokās aug puķe, vai parādīsi?”
Zilonis piebaksta no muguras un parāda pulksteni, viņiem laiks doties. Māte saprot mājienu, atver somu un izņem mazu sunīti, kurš palaists brīvībā patipina pāris solīšus:
„Es viņu taupīju tavai dzimšanasdienai… tad, kad tu paaugsies… vai vismaz uz Ziemassvētkiem… bet tā nu sanāca…”
„No tevis nāk ziedi, es gribu tos redzēt…”
„Labi, tad noiesim klusākā vietā.”
Tēvs jau būdams mētelī sniedz pēdējos autogrāfus. Tad atceras par lietussargu gardarobē un spraucas cauri sveicošajam pūlim. Garderobiste svārkos svinīgi pasniedz lielo melno, kas atveras kā mute žāvājoties. Pēc dažiem mirkļiem viņš ir ārā un gaida lietu, tas attaisnotu visu, vai vismaz mazumiņu. Tētis aizver acis un redz suņa siksniņu. Tā aicina nomaldīties.
„Man pieder koks,
un koks ir nekustamais īpašums,
man pieder nekustīgi sapņi,
tur plaukstu siltumnīcā neizplaukst puķes,
kurām nosaukumus grūti atcerēties.”
„Nevajag to ziloni pūst tik lielu,” viņš sevi mierināja.
Dažus kvartālus tālāk nervozs tēvs steidzināja savu sievu, draudot un lūdzoties, ka viņi nepaspēšot un tas viņus nostādīšot tādā situācijā kā toreiz. Izplētis savu melno lietussargu, viņš bija pārliecināts, ka tas pasargātu mīloto no krītoša flīģeļa vai debesskrāpja lauskas.
„Pat ja uzlītu lietus, man iecere tiktu attaisnota,” tētis domāja skaļi.
Palīdzot sievai atbrīvoties no mēteļa, starp citu savulaik šī darbība abus bija ļoti aizrāvusi, viņš tramīgi čukstēja siekalām šķīstot: „Tu esi pārliecināta, ka to vēlies, jo es, es iespējams, to neizturēšu, varbūt labāk būtu bijis, ja mēs vispār nebūtu braukuši, vai arī es varētu palikt te un tu ej iekšā, un es tevi gaidītu, kad tu skrietu ārā un mēs pēc tam abi varētu aizbēgt?”
„Mīļais, tas taču ir mūsu dēls!”
„Jā, jā, es zinu, skatuve ir tik maza un tajā milzu peles kostīmā viņš ir tik liels, tik uzkrītošs, visi viņu redzēs un atpazīs, atpazīs arī mani, tad visi skatīsies uz mani, es to neizturēšu, man būs jāpamet zāle, vai tu maz apjēdz, kā tas izskatīsies no malas?”
Gaismas nodzisa un sākās čukstu cēliens, kurā visi iepazinās ar blakussēdētājiem, aprakstīja savus bērnus, lai kaimiņi tos pēc parādīšanās uz skatuves varētu nekavējoties identificēt. Kameru motoriņu nemanāmā rūkoņa liecināja, ka visi ir gatavi sākt un kāda sieviete svārkos deva atļauju.
Uz skatuves parādās liela pele un prožektors profesionāli virzas uz centru, to vada vīrietis, kuru neviens nekad nav redzējis. Pele minstinās, gaisma dara sīvu. Kaut kur klausītāju biezoknī tēvs trin kāju un priekšā sēdošais onkulis, kurš kurbulē savu vecmodīgo kameru, pagriežas un jautā: „Vai tik tas nav jūsu dēls? Tā smieklīgā pele, tas ir jūsu dēls…”
„Un kas tā jums par tādu stulbu kameru?” tēvs skaļi čukst uz priekšu.
„Man pieder koks,
un koks ir nekustamais īpašums…” zēns apraujas un ierauga tēvu no aizkulisēm, kurš spēji žestikulējot aicina pamest skatuvi. Puisēns atsāk skaitāmo vēlreiz, bet tad viņu rauj aiz rokas.
No tumsas iznirst zilonis un prožektors iedrebas. Skatītāji šķirsta savas programmiņas un valda vispārējs apjukums. Biedzot māte ceļas kājās un uzņemas teicēja lomu: „Tas ir kauna zilonis”.
Zilonis pieliecas, lielā pele uzrāpjas tam mugurā, tad abi šķērso skatuvi un pazūd tumsā. Tēvs to redzēdams, atņem kādam bērnam mazu ģitāriņu un metas glābt izrādi.
Pie izejas pele pamana mammu, kas neveikli māj.
„Tu šodien biji lielisks!” viņa bužina savu dēlēnu mazliet skumji. Bet puisēns to nedzird, tikai pēta mātes rokassomiņu, viņš labāk par visiem zina, cik ietilpīga tā: „Vai tu dosies prom?”.
Zēns skatās uz mātes rokām, kas saliktas lūgšanā, viņš nojauš, ka tajās slēpjas puķe: „Vai tu paliksi, ja es uztaisīšu vakariņās kaut ko garšīgu?”
„ Bet tu taču nemāki gatavot, mīļais!”
„Tas ir lielisks iemesls, lai iemācītos. Es zinu tev rokās aug puķe, vai parādīsi?”
Zilonis piebaksta no muguras un parāda pulksteni, viņiem laiks doties. Māte saprot mājienu, atver somu un izņem mazu sunīti, kurš palaists brīvībā patipina pāris solīšus:
„Es viņu taupīju tavai dzimšanasdienai… tad, kad tu paaugsies… vai vismaz uz Ziemassvētkiem… bet tā nu sanāca…”
„No tevis nāk ziedi, es gribu tos redzēt…”
„Labi, tad noiesim klusākā vietā.”
Tēvs jau būdams mētelī sniedz pēdējos autogrāfus. Tad atceras par lietussargu gardarobē un spraucas cauri sveicošajam pūlim. Garderobiste svārkos svinīgi pasniedz lielo melno, kas atveras kā mute žāvājoties. Pēc dažiem mirkļiem viņš ir ārā un gaida lietu, tas attaisnotu visu, vai vismaz mazumiņu. Tētis aizver acis un redz suņa siksniņu. Tā aicina nomaldīties.
„Man pieder koks,
un koks ir nekustamais īpašums,
man pieder nekustīgi sapņi,
tur plaukstu siltumnīcā neizplaukst puķes,
kurām nosaukumus grūti atcerēties.”