Tu neuzticīgā. Tā nav rotaļa (no cikla "Elēģija")
Nov. 6., 2003 | 02:31 pm
Veltīts Evijai
Viņa bija ķērusies pie Lielās sestdienas tīrīšanas. Pielikusi putekļu sūcēja metāla caurules posmu sev pie deguna, dziļi ievilka elpu. Tā smaržoja pēc svaigām sēnēm. Nekā pārsteidzoša, nodomāja viņa, un mani nemaz neinteresē, ar ko izskaidrojama šī smarža. Es tikai zinu, ka tā pieder man.
Viņa pieliecās un izstiepusi garo cauruli uz priekšu, ieņēma starta pozīciju, taču šim skrējienam nebija lemts notikt, jo to iztraucēja spalgs un nevēlams durvju zvans, kas nekādā ziņā nesmaržoja pēc sēnēm. Tas bija kārtējais līgavainis, kuram etiķete nebija sveša - viņš eleganti novilka cilindru, paklanījās un iepazīstināja ar sevi. Sieviete uzreiz pamanīja nogurumu viņa acīs. Pielikusi pie zoda savu roku (tas tāpēc, ka lasījusi grāmatā par ķermeņa valodu - tā esot ieinteresētības un vērtējuma pazīme) viņa izteica piezīmi, ka vīrietis visādā ziņā izskatoties savu titulu nospiests un kam gan viņai tāds. Precībnieks vēlējās, lai viņam tiktu dota iespēja, tāpat kā citiem un meitene teica „labi”, apsēdās krēslā, kas viegli nopūtās, caur kaut kad iemantoto plaisu apšuvumā. Trenēts deguns zinātu izšķirt šajā smaržas kokteilī galvenos ingredientus – dermantīnu un nemazgātu dupsi.
„Labi, bet jums būs jāveic trīs uzdevumi, lai pierādītu savu mīlestību.”
„To es nedarīšu, vīrietis teica un taisījās iet prom.”
Viņa atviegloti pasmaidīja. „Nāciet es jūs samīļošu.”
Ārdurvis aizcērtas, taču citu durvju sprauga kļūst lielāka, aiz tām mīt nemierīgās acis. Beidzot uz skatuves (istabā) parādās līka un sakņupusi mamma, kas bez liekām ceremonijām sāk runāt dikti un pikti:
„Meit, es tev teikšu vienu, man riebj, ka tad, kad runāju, man dreb balss un es esmu kļuvusi veča, bet es tev teikšu vienu, man riebj, ka mugura man vēl tik zemi redzēt, bet es tev teikšu vienu - tev reiz jāņem kāds par vīru. Cik ilgi tu būsi viena? Vai tiešām tev negribas vīrieša?”
„Jā, vai tiešām tev negribas vīrieša”, no mammas kabatas galvu pabāž miniatūrs, bet jestrs tētis, kurš tūlīt pat arī tiek apklusināts. Raupja roka viņa galvu iespiež atpakaļ kabatā un aizpogā to.
Meita izklaidīgi osta putekļsūcēja cauruli. „Nu, labi jau labi, esat mani nomocījuši, panākšu to vīrieti, viņš noteikti vēl ir uz trepēm.” Taču vīrietis stāvēja aiz ārdurvīm.
„Kāpēc jūs vēl esat šeit?”
„Tāpēc, mīļā, ka es nevēlos, lai jūs kliegtu pa visu trepju telpu, saucot mani atpakaļ.”
„Bet kā jūs zinājāt, ka es jūs saukšu atpakaļ?”
„Man to kāds pateica priekšā, bet tagad aiciniet mani iekšā, es jums nolasīšu sonetu un tad mēs dejosim, un tad es bildināšu jūs.”
„Vai arī to jums kāds pateica priekšā?”
Mamma sadzirdējusi kāzas tuvojamies, iekliboja atpakaļ aiz durvīm, atstāja tās mazliet pavērtas un ieņēma pamatpozīciju. Kad solītais bija paveikts, vīrietis piecēlās kājās un noslaucīja savu putekļaino celi. Tūlīt durvis vērās plaši un vecā stenēdama nesa krunkainu pīrāgu bļodu.
„Nāc, es tevi apčamdīšu”, vecenīte ķērca.
Mazā tēta galva parādījās no kabatas, kuru viņš bija sagrauzis kā kode un apmierināti paziņoja, ka viņam esot daudz kas pārrunājams ar jauno znotu un lai vecā puikam nebāžoties virsū ar savām sieviešu lietām. „Pastiep savu roku, dēliņ.” Tētis atspērās un piezemējās uz delna. „Nu tā, tagad ved mani uz citu istabu.” Jauneklis paklausīja un devās, tēvs paskatījās uz māti un parādīja miniatūru mēli.
Mācītājs lika viņiem izvēlēties, kurš būs miniatūrs, bet tā kā abi nevarēja izšķirties, viņš teica „nu labi”, taču tas tik un tā tuvāko divu nedēļu laikā esot jāizlemj un jāpaziņo augstākajām instancēm. Kad viņš jautāja, vai kādam ir zināms iemesls kāpēc svētā laulības saikne nav iespējama, uz skatuves parādījos es, iesitu līgavainim pa seju un tas iekrita baseinā, lēnam nogrimstot. Es jau tagad zināju teikt, ka viņš būs bērnu iemīļotā mantiņa, kuru viņi nedēļām mēģinās izzvejot, liekot lietā dažādas tehnoloģijas un izgudrojumus. Taču šādā brīdi fantazēt nav vaļas. „Vai tu kļūsi par manu sievu?” „Jā,” viņa iespiedzas un palecas. „Tikai nekad vairs nespēlējies ar mani, labi?” Viņa nekā neteica, tikai pieglaudās man un manam džemperim, es viņai greizsirdības pārņemts pavēlēju, lai izvēlas - es vai džemperis, viņa teica „ak, tu mans muļķīti”...
Māte to redzēdama, nometa krunkainos pīrāgus, kļuva sarkana, izmetās plika un ielēca baseinā (lai atvēsinātos). Mazais tētis nosēdās man uz pleca, kā pirāta papagailis un sāka taisnoties par to, ka viņi jau necerējuši, ka es atgriezīšos, citādi jau nekad nebūtu spēruši tik neprātīgu soli. Es teicu "labi jau labi, sievastēv".
Visu beidzot māte mūs abus ar sieviņu pasauca pie baseina un jautāja, kādu kāzu dāvanu mēs vēloties. Meita neminstinoties atbildēja, ka vēloties putekļusūcēju. "Laba izvēle, meitiņ", teica sievasmāte un pazuda zem ūdens.
Viņa bija ķērusies pie Lielās sestdienas tīrīšanas. Pielikusi putekļu sūcēja metāla caurules posmu sev pie deguna, dziļi ievilka elpu. Tā smaržoja pēc svaigām sēnēm. Nekā pārsteidzoša, nodomāja viņa, un mani nemaz neinteresē, ar ko izskaidrojama šī smarža. Es tikai zinu, ka tā pieder man.
Viņa pieliecās un izstiepusi garo cauruli uz priekšu, ieņēma starta pozīciju, taču šim skrējienam nebija lemts notikt, jo to iztraucēja spalgs un nevēlams durvju zvans, kas nekādā ziņā nesmaržoja pēc sēnēm. Tas bija kārtējais līgavainis, kuram etiķete nebija sveša - viņš eleganti novilka cilindru, paklanījās un iepazīstināja ar sevi. Sieviete uzreiz pamanīja nogurumu viņa acīs. Pielikusi pie zoda savu roku (tas tāpēc, ka lasījusi grāmatā par ķermeņa valodu - tā esot ieinteresētības un vērtējuma pazīme) viņa izteica piezīmi, ka vīrietis visādā ziņā izskatoties savu titulu nospiests un kam gan viņai tāds. Precībnieks vēlējās, lai viņam tiktu dota iespēja, tāpat kā citiem un meitene teica „labi”, apsēdās krēslā, kas viegli nopūtās, caur kaut kad iemantoto plaisu apšuvumā. Trenēts deguns zinātu izšķirt šajā smaržas kokteilī galvenos ingredientus – dermantīnu un nemazgātu dupsi.
„Labi, bet jums būs jāveic trīs uzdevumi, lai pierādītu savu mīlestību.”
„To es nedarīšu, vīrietis teica un taisījās iet prom.”
Viņa atviegloti pasmaidīja. „Nāciet es jūs samīļošu.”
Ārdurvis aizcērtas, taču citu durvju sprauga kļūst lielāka, aiz tām mīt nemierīgās acis. Beidzot uz skatuves (istabā) parādās līka un sakņupusi mamma, kas bez liekām ceremonijām sāk runāt dikti un pikti:
„Meit, es tev teikšu vienu, man riebj, ka tad, kad runāju, man dreb balss un es esmu kļuvusi veča, bet es tev teikšu vienu, man riebj, ka mugura man vēl tik zemi redzēt, bet es tev teikšu vienu - tev reiz jāņem kāds par vīru. Cik ilgi tu būsi viena? Vai tiešām tev negribas vīrieša?”
„Jā, vai tiešām tev negribas vīrieša”, no mammas kabatas galvu pabāž miniatūrs, bet jestrs tētis, kurš tūlīt pat arī tiek apklusināts. Raupja roka viņa galvu iespiež atpakaļ kabatā un aizpogā to.
Meita izklaidīgi osta putekļsūcēja cauruli. „Nu, labi jau labi, esat mani nomocījuši, panākšu to vīrieti, viņš noteikti vēl ir uz trepēm.” Taču vīrietis stāvēja aiz ārdurvīm.
„Kāpēc jūs vēl esat šeit?”
„Tāpēc, mīļā, ka es nevēlos, lai jūs kliegtu pa visu trepju telpu, saucot mani atpakaļ.”
„Bet kā jūs zinājāt, ka es jūs saukšu atpakaļ?”
„Man to kāds pateica priekšā, bet tagad aiciniet mani iekšā, es jums nolasīšu sonetu un tad mēs dejosim, un tad es bildināšu jūs.”
„Vai arī to jums kāds pateica priekšā?”
Mamma sadzirdējusi kāzas tuvojamies, iekliboja atpakaļ aiz durvīm, atstāja tās mazliet pavērtas un ieņēma pamatpozīciju. Kad solītais bija paveikts, vīrietis piecēlās kājās un noslaucīja savu putekļaino celi. Tūlīt durvis vērās plaši un vecā stenēdama nesa krunkainu pīrāgu bļodu.
„Nāc, es tevi apčamdīšu”, vecenīte ķērca.
Mazā tēta galva parādījās no kabatas, kuru viņš bija sagrauzis kā kode un apmierināti paziņoja, ka viņam esot daudz kas pārrunājams ar jauno znotu un lai vecā puikam nebāžoties virsū ar savām sieviešu lietām. „Pastiep savu roku, dēliņ.” Tētis atspērās un piezemējās uz delna. „Nu tā, tagad ved mani uz citu istabu.” Jauneklis paklausīja un devās, tēvs paskatījās uz māti un parādīja miniatūru mēli.
Mācītājs lika viņiem izvēlēties, kurš būs miniatūrs, bet tā kā abi nevarēja izšķirties, viņš teica „nu labi”, taču tas tik un tā tuvāko divu nedēļu laikā esot jāizlemj un jāpaziņo augstākajām instancēm. Kad viņš jautāja, vai kādam ir zināms iemesls kāpēc svētā laulības saikne nav iespējama, uz skatuves parādījos es, iesitu līgavainim pa seju un tas iekrita baseinā, lēnam nogrimstot. Es jau tagad zināju teikt, ka viņš būs bērnu iemīļotā mantiņa, kuru viņi nedēļām mēģinās izzvejot, liekot lietā dažādas tehnoloģijas un izgudrojumus. Taču šādā brīdi fantazēt nav vaļas. „Vai tu kļūsi par manu sievu?” „Jā,” viņa iespiedzas un palecas. „Tikai nekad vairs nespēlējies ar mani, labi?” Viņa nekā neteica, tikai pieglaudās man un manam džemperim, es viņai greizsirdības pārņemts pavēlēju, lai izvēlas - es vai džemperis, viņa teica „ak, tu mans muļķīti”...
Māte to redzēdama, nometa krunkainos pīrāgus, kļuva sarkana, izmetās plika un ielēca baseinā (lai atvēsinātos). Mazais tētis nosēdās man uz pleca, kā pirāta papagailis un sāka taisnoties par to, ka viņi jau necerējuši, ka es atgriezīšos, citādi jau nekad nebūtu spēruši tik neprātīgu soli. Es teicu "labi jau labi, sievastēv".
Visu beidzot māte mūs abus ar sieviņu pasauca pie baseina un jautāja, kādu kāzu dāvanu mēs vēloties. Meita neminstinoties atbildēja, ka vēloties putekļusūcēju. "Laba izvēle, meitiņ", teica sievasmāte un pazuda zem ūdens.