|
|
|
Novembris 5., 2002
00:16 - Kur sīkie izlaidās... vāks!
Šovakar... pareizāk sakot vakar jau... gāju pa Līvu laukumu un pretī nāca sīko grupiņa...
Pats mazākais ar cigareti zobos... Urliski ģērbies (jaunā paaudze aug - congrats!)... paejot garām lepni izpūta dūmus man ... gribēju teikt feisā, bet reāli gan viņam sanāca ne augstāk par jostu.
Kāda sabiedrība - tādi arī bērni. Liekas, ka pilsēta ir viena liela pīpējošā prostitūta. Pelnu trauks. Un šādi te tīņi ir viņas bastardi. Cik labi, ka man palaimējās izaugt provincē.
Gribējās gan ierakstīt kautko depresīvu, biju pat iesācis, bet tā kā pa vidu sāku skatīties filmu, garīgais uzlabojās, saglabāju kā draftu, uzrakstīju šo te un taisos ar mierīgu sirdsapziņu turpināt skatīties filmu...
Bet tomēr aizgājušā noskaņojuma atskaņās (hvz, kas sanāca kalambūrs, vai vienkārši slikta stila atkārtojošās saknes) gribu atzīmēt, ka pirms neticēt cilvēkiem iemācies neticēt sev.
Jo pretējā gadījumā tava neticība nebūs profesionāla. Amatiera tāds... hobijs... "es tev neeticu"... Ahhahaa...
Garastāvoklis:: ne tik slikts kā gribētos
|
17:53 - Par patiesām jūtām...
Virsraksts - vemt gribas...
Esmu paranoiķis un sen jau ar to samierinājos. Labi pagaidām, ka apkārtējie nejūt šo postošo auru. Es teicu - pagaidām.
Ja jums nav paranojas vēl nenozīmē to, ka jums neviens nesko. Man neviens neseko, bet es tam neticu. Es atskatos, redzu, ka neviena nav, un neticu.
Txaaxaxaaa... vai nav nožēlojami? Ar baisu sasprindzinājumu nelaidu ārā smieklus, kad kāds cilvēks saka, ka ar mani ir patīkami sarunāties un ka to darīt ir vienkārši. Patīkama tendence - šādu cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk.
Kas mani piebesī visvairāk tieši tagad? Tas, ka es neticu pat tuviem cilvēkiem. Es centīšos runāt bezpersoniski. Mani tas nevajadzētu raustīt, jo rakstu priekš sevis, bet inec ir pretīga lieta :-(
Kāpēc sievietes tā dara? Kāpēc viņas to saka? Kamdēļ? Kādus plānus viņas lolo? Kādiem mērķiem seko? Demoralizēt vīrieti? Pakļaut sev? Izsist no domu ritma? Ienākt viņa dzīvē un pārvērst to tādā plāksnē, lai viņš vairs nevarētu viņu palaist vaļā - dažādu domu un jūtu un apstākļu vadīts?
Saldi vārdi - kā medus ausīs. Aizlipina tās. Ieplūst smadzenēs un nolīdzina krunkas. Tās aizpilda medus vienā līmenī ar garozas gludo virsu. Un tu esi iekritis.
Lai turētos pie viņas. Lai barotu, lai apgādātu lai apmīļotu utt utml utjp... Un pašam izjūtot pseido laimes sajūtu.
Biju domāis izgāzt visu žulti, bet nesanāca. Labi, ar to pietiks arī.
Bullšits vispār.
Es negribu ticēt savai laimei.
PS Iešu ka es šodien uz improvizācijas teātri Četros baltos kreklos. Baigi patīk kā veči ņemas. Ar nostaļgiskām asarām atceros ākstu sevī. Kuru apslāpēja trula sabiedrība.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |