My LiveJournal

pašai neticās...bet es esmu stāvā sajūsmā par Konenas rakstītprasmi...tik inteliģenti, izglītojoši un tai pat laikā līdz bērnišķībai aizraujoši...var tikai mācīties! :)

Šodien izrādes laikā man galvā skanēja tāda sirreāla doma - ko gan mans vectēvs teiktu, ja to visu redzētu? Vai viņam patiktu? - nē?
visu nodzīvoto laiku esmu labi apzinājusies, ka tieši viņam man jāpateicas par mūzikas mīlestību, par fantastisko dzirdi un emocionālo pasauli, ko sajūtu ik reizi, kad atrodos uz skatuves...
un tad šī doma manī kļuva nedaudz ķecerīga - sāku apsvērt, kāda es būtu, ja viņš līdz pat šim brīdim būtu man blakus. Vai es būtu savādāka? vai mana dzīve iegrozītos savādāk? pieļauju, ka es daudz ātrāk aptvertu, cik daudz man nozīmē šī iespēja - dzīvot tik fantastiskā skaņu pasaulē... varbūt es būtu vēl flautiste? kas zina...
un es jūtu, ka, lai arī reālu atbalstu es nevaru iegūt, tomēr kaut kur dziļi sirdī viņš man ir un būs... cik gan dīvaini. lai arī mums bija tik maz iespēju būt kopā - viņš ir pats skaistākais, kas ar mani ir noticis. tā jau laikam ir ar tiem dvēseļu radiniekiem.

ai...pārāk skumji paliek...
izrāde bija skaista! viņam un man.