My LiveJournal

cik ļoti dažkārt nomāc ilgas pēc perfektas dzīves. man tagad ir tā, it kā būtu salauzti spārni piedzimstot..
kamdēļ augstākie spēki liek man piedzīvot pilnīgu laimi un tad atņem?
kamdēļ mans lidojums beidzas ar kritienu?
kamdēļ vēl arvien tik ļoti sāp pat skatiens no bildes?
kamdēļ atmiņā atkal un atkal uzplaiksnī skaistās atmiņas?
kamdēļ es nevaru aizmirst ne vārdu, ne skatienu, ne skaņu, ne brīdi, ne minūti, ne sekundi?
es atceros visu.. diemžēl..
atceros, kā jutos.. katru mirkli es smaidīju, lidoju, biju vismaz metru virs zemes..
arī tagad es smaidu, jūtos laimīga, bet šķiet, ka nekad nebūs tā, kā toreiz..
kad likās, ka uz šīs zemes pastāv tikai divi cilvēki, tikai divas dvēseles, likās, ka tas būs uz mūžu..
Atzīties? ticība nav zudusi..jo ticību jau zaudē tik miris cilvēks, vai ne, Kārli?
es nekad, nekad neesmu bijusi tik ah....na laimīga.
bet tas bija sen un vairs nav taisnība. pa šo laiku jau varēja piedzimt bērniņš..
nepiedzima..