My LiveJournal

kad kāds Tev staasta par šķīstošiem stikliem, tu iesmaidi, pasmaidi un, runājot par ko pilnīgi citu, nodomā, ka ir tak justs, tās ir muļķības.
un tad, es ticu, ka visiem, pienāk tas mirklis, kad stiklu lauskas atrodas arī zem tavām kājām. un atliek tikai iemaidīt..pasmaidīt nav jēgas.
kaut kas sēž iekšā un atgādina, ka ir tak justs, bet jēgas nekādas..jo tās saldās sagriezto kāju sāpes nav justas..laikam jau nekad..

un no dabas mēs nākam.. aizmirstu par seriālu potētām pārlaimībām un pārjūtībām.. lai sākas kā pasakā, ko rakstījis labi man zināmais es pac ar vārdiem: reiz bija svītrainas vilnas zeķes... patiesībā nav svarīgi, kā tas turpināsies, pats galvenais, ka tas vispār sākās!
un tagad priekā!(seko viens liels malks briežu ķērpju tējas..varen rūgta, vai zinies)
Paldies Tev!