8. Oktobris 2019

• Piederēt citiem. Piederēt sev.
• 8.10.19 23:58
• Rudens. Šovakar mazliet tipisks un stereotipisks. Un tik pat ļoti arī neparasts.
  Greizie radi debesīs virs manas mājas iegriezušies ziemeļos. Koku lapas nosirmojušas rudens krāsās. Pusnakts. Un es atkal rakstu... Pusnakts, daudziem nemaz nezinot, ir diennakts pilnbrieds. Viens no visspēcīgākajiem sprīžiem divdesmit četru stundu griezumā.
  Šovakar, šķiet, pirmo reizi caur manām rokām tapis ajūrvēda gardums. Malkoju mandeļu pienu ar rīvētu ingveru, kanēli, kardamonu, kurkumu un pipariem. Ajūrvēda ir man tuvākais orālās informācijas uzņemšanas ceļš. Esi svētīta!
  
  Es šodien domāju par piederību. Savā profesionālajā dzīvē piederu četrām grupām. Par nožēlu cilvēki visās šajās grupās, kā man šķiet, ir gaužām vienādi. Tipiski. Neviens šajās kompānijās nav izlēcējs, ekscentriķis, brīvdomātājs, pret straumi gājējs. Visi ir 'vienādi', vidējāS Latvijas sabiedrības tipisks atspoguļojums. Tādi, kuriem ir stabils darbs, mērķi (dzīves griezumā skatoties, visbiežāk sīki un nože]ēlojami), ģimenes, bērni, mācības un tā tālāk un tā joprojām. Cik tipiski. Cik derdzoši tipiski. Jo paredzami. Jo... kontrolējami. Jo... sabiedŗības pakļaušanas mehānisms, kas ir 'esi vāveres riteņa daļa' tiek pieņemta par normu. CIK gaužam SKUMJI !!! Un tik pat skumji ir tas, ka viss, kas ir ārpus šīs 'NORMAS' šo cilvēku acīs ir NENORMA.
  Bet VISVISSKUMJĀKAIS ir tas, ka ES- pareizāk sakot, kāda mana Es daļa tiecas būt piederīga šīm normām, precīzāk- šī tipa sabiedrībai. Jo vēlas būt pieņemta, atzīta un mīlēta. Bet es pati šo sabiedrības daļu nicinu. Nicinu visu, kas tiem svarīgs. Jo pa lielam, šim 'svarīgajam' nav nekādas jēgas un nozīmes lielajā dzīves griezumā. Šī sabiedrības daļa ir aizmigušie, cilvēki- bioroboti, kas nezina un kuriem pat neinteresē, kāpēc viņi ir piedzimuši. Kas ir kas, kas ir pasaule, kas ir cilvēks, kas ir Visums. Jo visam ir sava jēga un atbildes. Turklāt atbildes pat nebūtu vajadzīgas, jo uztverot lietu būtību, jautājumi nepastāv. Daļa mana es dzīvo šajā sabiedrībā. Velta sevi tai. Lai gan es zinu, tas nav tas, tur nav patiesības. Es cenšos runāt šīs rietumu sabiedrības valodā, bet es jūtu, viņi redz, ka neesmu tāda kādi ir viņi. Es cenšos un reizē nesaprotu, kādēļ cenšos, jo to visu taču nicinu līdz mantu galiem. Neuzskatu viņus par pilnvērtīgiem cilvēkiem.
  
  Un tad ir kāds cits cilvēku kopums... Ļoti īpašs un reti sastopams. Turklāt viņi turas vienkopus. Un brīnumainā kārtā esmu ar viņiem satikusies. Viņi IR brīvdomātāji, ekscentriķi, viņi ir novatori, pretī runātāji, pelēkās masas postulātiem neticīgie, bet tajā pašā laikā viņi ir RADĪTĀJI, DARĪTĀJI, pasaules MAINĪTĀJI, domātāji un apskaidrotie. Viņi ir reāli un viņu darbi ir redzami. Viņi ir dzīvo un mīloši. Tā patiešām ir JAUNĀ PAAUDZE, kas iekustinās pasaules procesus. Tā ir tāda cilvēku kopa, pie kuriem jūtos piederīga, ar kuriem man savibrējas dvēsele, kuriem ļoti vēlos līdzināties un ar kuriem esot kopā es kļūstu dievišķa un svēta. Es tur esmu laimīga, patiešām laimīga, jo esmu BEIDZOT atradusi savu vilku baru. Īstos vilkus. Viņi mani pieņem. Taču man vēl ir grūti atraisīties. Man vēl ir grūti būt līdz galam man pašai. Jo tad, kad es vēl tāda neesmu- es redzu, ka viņi sajūt. Un tad, kad viņi sajūt, viņi no manis attālinās. Jo viņi nepieņem melus. Gluži kā es pati tos nīstu. Mana dvēsele vilku barā laimīga dejo, taču prāts vēl prasa, vai man tas piestāv, vai esmu gana skaista, būdama vilcene? Prāts visu vēl svārsta un sver. Un man der atcerēties, ka tas ir tikai prāts.
  
  Pirms dažām dienām mana jaunā draudzene no vilku bara man stāstīja par kādu citu vilceni, un stāsts man lika aizdomāties.
• 0 rakstair doma