16. Augusts 2019

• Viss ir viens.
• 16.8.19 01:15
• Nakts. Dziļš klusums. Un bezvējš. Var saskatīt, kā debesīs slīd mēness. Pilnmēness. Dārzā klusi krīt nobrieduši āboli.
  Es sagaidīju, kad mēness pacelsies augstāk un tā stari skars zemi. Es aizgāju turp un tie pieskārās man. Es to godināju. Un godināju aizgājušo dienu.
  Esi svētīta un esi pabeigta!
  Līdz ar mēness lēktu es biju savā svētnīcā un dziedāju slavas dziesmas dzīvei un svinēju to, un caur dabas briedumu svētīju savus brāļus un māsas. Cik pateicīga es esmu un cik laimīga! Paldies! Es piedzīvoju šo vakaru kā vienu no visskaidrākajiem un tīrākajiem savas dzīves mirkļiem. Tādu ir daudz. Bet tādi ir tikai manā svētnīcā. Tādi cilvēki ir tikai manā svētnīcā, tādas dziesmas un dejas ir tikai manā svētnīcā, tāds ēdiens un dzēriens ir tikai manā svētnīcā. Tāda uguns, tādas bungu skaņas un vīraka smarža ir tikai tur. Lai svētīti šie mirkļi, kad esam kopā. Es tos godinu.
  Man ir viss, ko es vēlos! Esmu izredzēta. Kad mana sirds un nodomi ir skaidri par to, ko vēlos, Visums man to dod. Bet kas tad ir Visums? Tā esmu es. Es esmu Visums. Jo tas, ko es piedzīvoju ir Visums un tas, kas notiek Visumā esmu es. Mēs esam viens. Nav vispār tāda 'mēs'. Viss ir viens. Viss ir es un es esmu viss.
  Es savienojos ar nakti un kļūstu par dziļu klusumu, es aizeju līdzi debesīs slīdošajam mēnesim, jo šī diena nu ir pilnbriedā. Nāks rīts un es pacelšos līdz ar sauli un mana būtne izgaismosies dienas krāsās. Bet vēl ir nakts un vēl es esmu nakts.
• 1 rakstair doma