18. Jūlijs 2018

• pati pūta, pati dega
• 18.7.18 03:05
• mokos ar pērtiķa prātu. manējais mani patiešām take on the ride. par to, kas bijis, par to, kas būs, par to, ar ko tas viss beigsies, ko viņš vai viņa domāja - un bailes, bailes, bailes, ka piemānīs, ka piekrāps, ka nevienam nevar uzticēties. var teikt, cīnos ar velniem.
  vienos piecēlos, aiztaisīju jumta logu, attaisīju durvis, ja nu gadījumā kaķīts izdomā pārnākt. kaķītis šovakar neatnāca, tas ir, dārzā trenkāja kaut ko, un uz manu minka, minka nereaģēja. man apnika gaidīt, aizgāju gulēt, pa jumtu nav kāpis iekšā, aizgājis kaut kur pastaigāties.
  
  - kopš vieniem cīnos ar velniem. savā galvā, protams. uztaisīju kafiju, tagad dzeru un domāju, varbūt nevajadzēja -
• 2 rakstair doma

• 18.7.18 03:29
• neatceros, kurš teica, ka citi cilvēki ir mūsu veselā saprāta enkurs, atskaites punkts, ka neesam vājprātīgi vai traki. ka pēc citu cilvēku reakcijām mēs pavisam nemanāmi pieregulējam kursu - uz veselā saprāta pusi -
  man liekas, mans limits nupat ir sasniegts, desmit dienas apmēram ir perfekts laiks vienai, pēc tam man vajag cilvēkus, lai pieregulētu kursu, un neaizpeldētu trakumā.
  
  uz citas nots, mazumiņam šodien dzimšanas diena, paliek vienpadsmit gadu -
• 9 rakstair doma

• 18.7.18 07:50
• paldies par apsveikumiem! :) es sākumā apjuku, nesapratu, par ko.
  
  un kaķītis arī pārnācis - sēdēja grozāmajā krēslā pie rakstāmgalda uz manām spāņu valodas grāmatām
• 0 rakstair doma