30. Marts 2016

• dienas
• 30.3.16 11:00
• Brīvdienas turpinās, aizvakar T. lecot pazuda viesnīcas atslēga, vakar atradās kalnā, vakar Agnesei, pazuda i-pads, šorīt veikalā atradās, cilvēki bija paglabājuši - mums, tātad, klājas lieliksi. Mūsējai paraplanieristu grupai ne pārāk. Viens kungs salauza kāju jau svētdienas vakarā lecot ar spārnu, vakar viena kundze ejot pa kalnu taku iegāzās iegruvumā un arī salauza kāju - mums paveicās, ka mums maza, zema mašīnīte un mēs ar Agnesi pēdējā lekšanas vietā nogriezāmies un uzreiz aizbraucām uz nosēšanās lauku - kalnā bija māla ceļš, uzburbis un izskalots, tāpēc pa bīstamākajām takām nelēkājām. Laiks paliek siltāks, daudz siltāks, nu jau īsta vasara, vakar ieliejā uzsila līdz divdesmitdeviņiem grādiem, kalnā ap 13-14. mājās braucot pārbraucām gar Olimpa malu, saule rietēja, daudzas reizes piestājām - ainava tāda, ka garām nevar pabraukt. Olimpam acīmredzami kūst sniegotā cepure. Kalnos ķērpji un sūna mitra, slīd. No rīta mēs ar Agnesi arī cilpojām pa kalnu takām. Agnese norīvējusi kāju. Šodien paliekam viesnīcā, iesim sauļoties.
  
  Vai zinājāt, ka bērniem/pusaudžiem/jauniešiem pēdējais attīstās prefrontālais kortekss (vai kaut kā tamlīdzīgi), tāpēc viņi čīkst? Izrādās, viņiem jāpalīdz būt apmierinātiem un pateicīgiem, ar ko es arī cītīgi nodarbojos - piemēram, pievēršot burkšķa uzmanību visām labām lietām, kuras notiek, īpaši, tad, kad notiek. Trešā diena, un liekas, rozā filtrs iedarbojas - tā arī grasos turpināt. Uzskaitam abas visas abās visas labās lietas, kuras notikušas.
  
  Nu gan viss. Saule spīd, putni čivina, iesim ārā pastaigāties.
  
  p.s. dažu kalnu galos ir mazas kapellas ar bizantiešu svētajiem, mazas un mīlīgas un uzturētas -
  
  upd. prefrontālais kortenss apmēram pieres daiva - bet, jā, tas nozīmē, ka bērni oficiāli var čīkstēt, viņiem no dabas esot paredzēts. lieliem vairs nē.
  Tags: brīvdienas, pateicības
• 14 rakstair doma