24. Jūlijs 2015

• Brene Brown : The Gifts of Imperfection
• 24.7.15 10:40
• Klausos šo, esmu tikusi gandrīz līdz pusei, un, jā, visu viņa pareizi saka un tā un tā, un man patika viņas iepriekšējā grāmata un TED runas arī viņai labas un vērtīgas, bet mīļo debestiņ, kā viņa mani dzen zemē iekšā -
  UPD: īstenībā pēc pirmās trešdaļas paliek labi. Pirmajā daļā man uznāca atkārtošanās apnikums, ja esat lasījuši viņas citas grāmatas, viņa raksta par to pašu, par kaunu, par ievainojamību, par drosmi. tālāk paliek optimistiskāk, patiešām. Uz beigām diezgan droši varu teikt, ka kopumā man grāmata patīk. un, laikam jau nav nekā slikta, ja autors savas grāmatas raksta tā, lai arī tiem, kuri nav iepazinušies ar visu daiļradi, būtu skaidrs, par ko rakstīts.
  UPD2 25/07/2015: sākumā viņa raksta par "wholehearted living", sevis akceptēšanu un pilnu dzīvošanu, tad runā par drosmi, līdzjūtību un piederīgumu (connection), par mīlestības spēku un piederēšanu (belonging), par autentiskuma izkopšanu, par drosmi būt pašam, par atvērtību, par ievainojamību, par sevis mīlēšanu un pieņemšanu (un perfekcionismu), par izturību (un emociju slāpēšanu un nespēku), par pateicību un prieku (par bailēm un trūkumu), par intuīciju un paļaušanos (un paredzamību), par radošumu (un salīdzināšanu), par rotalas un atpūtas nozīmīgumu (un izsīkumu un statusa simbolu), par miera un mierīguma kultināšanu (un bailēm un trauksmi), par vajadzību pēc nozīmīga (meaningful) darba (un šaubām un darāmo darbu sarakstiem), par smiekliem un prieku (un vajadzību iederēties un kontrolēt visu). Pabeidzu klausīties un man vairs nav iekšējās smaguma sajūtas.  
  
  

  
  Tags: grāmatas
• 6 rakstair doma

• par velti mīlēts
• 24.7.15 21:18
• ir tik daudzas un dažādas cilvēku dihtomijas, ka mati slienas stāvus, un viena no tām: cilvēki, kuriem patīk mežā, un cilvēki, kuriem neptatīk mežā. es personīgi domāju, ka mežā nekad nav labi, gandrīz vienmēr ir karsti, ja nav karsti, tad ir auksti, gribās ēst, dzert vai čurāt, kož odi un dunduri, lido mušas, uzglūn ērces, kājas pinās un klūp kritalās, zāle gara, avenāji un krūmi izcirtumos skrāpē ģīmi, nevar zināt, uz kura celma saritinājusies čūska, visas ogas, bet īpaši meža zemenes ir mazas un grūti sapskatāmas, turklāt parasti jālokās deviņos līkumos, lai salasītu, sēnes, kādas sēnes, vai tās, kuras zem sūnām un lapām un, ja vien nejauši negadās tām uzkrist virsū, tad cerību ieraudzīt nekādu.
  īsiem vārdiem, uz mani meža burvība ir velti mīlēta.
• 15 rakstair doma

• paldies, fjokla !
• 24.7.15 21:56
• kas par pieri, kas par degunu, kas par žokļa līniju, un tā ģitāre - ak, ak
• 1 rakstair doma