6. Jūlijs 2015

• 6.7.15 05:24
• man ir ceļojošā trauma, tagad iemetusies dibenā un sāp tā, ka paiet lāga nevar. tā vietā, lai justu līdzi savam sāpošajam rumpītim, esmu dusmīga, ka šis izdomājis sāpēt. tik nelaikā pēc manām domām.
  
  pateicības:
  vēss, vēss, vēss,
  smaržo visa pasaule,
  iztīrītais un ārkārtīgi glītais dīķis,
  šodien pirmo dienu intensīvā franču valoda man un vasaras skoliņa Agnesei,
  bezmiegs un kafija
  Tags: pateicības
• 0 rakstair doma

• 6.7.15 21:41
• pateicoties bezmiegam jau kuro rītu skatos saullēktu. putni mostas un gaisma sāk aust apmēram reizē. tad putnu koncerts pieņemās skaļumā, tad debesis paliek pelēkas, tad krāsainākas un krāsainākas un tad ir rīts.
  
  rasas gan pie mums gandrīz nekad nav - arī tad, ja rīti patīkami dzestri, varbūt tāpēc, ka esam pilsētas viducī - nu, labi, gandrīz viducī.
  
  franču valoda bija ... intensīva. četras stundas gara nodarbība, piekusu. vēl joprojām mokos ar sāpošo muguru. pārnācu mājās, T. kašķigs, Agnese raud, vasaras skoliņā pazaudējusi līdzi paņemto kaķīti. T. kašķīgs par manu pagājušā mēneša kredītkartes rēķinu, grāmatās notērēju ap 120 eirikiem, ņemot vērā to, ka tā ir kāda ceturtā daļa no maniem nestrādāšanas ienākumiem, sajutos mazliet vainīga un metos taisīt vakariņas. līdzēja. tagad rakstīšu padomu sleju zeltenēm kā atjaunot mājas mieru.
• 0 rakstair doma