3. Augusts 2014

• 3.8.14 07:42
• tikko beidzu drukāt savas rīta lapas. tikai trešā diena, bet es jau grozos, šķobos, viekstos, meklēju visādus cienījamus un mazākcienījamus veidus kā atlikt, darīt vēlāk, acīmredzot, kaut kas nāks ārā, ja jau tik ļoti negribas.
  
  pamodos, paraudāju, kad biju saņēmusies nākt lejā, pamodās Agnese, vaimanādama par odu, kamēr nositu odu, ieaijāju Agnesi atpakaļ miegā, uzmanīgi izlīdu no gultas, uztaisīju kafiju un pārējais ir pirmajā rindkopā.
  
  sapratu, ka gribu gleznot portretu, morona sievu/ draudzeni, viņa ir spāniete, viņai ir viens tāds žests ar kuru viņa kārto lakatu uz pleciem. tas ir tik izsmalcināts, vienlaikus juteklisks un tajā pašā laikā sterils, vecmodīgs un trausls, ka negribētu, lai pazūd. bērnu viņai arī nav - redzu van goga saulespuķes. kad abi ar T. apceļojām franciju, braucām cauri milzigiem saulespuķu laukiem, tagad tās acu priekšā un bosa sieva un žests ar kuru viņa kāŗto lakatiņu uz pleciem - kurš vispār nēsā lakatiņu uz pleciem, sevišķi ja nav kakla, bet tas žests ar kuru viņa kārto savu lakatiņu mani vajā.
  Tags: rīta lapas
• 5 rakstair doma