27. Decembris 2013

• paradīzes dārzi
• 27.12.13 19:19
• Pirms pāris stundām iebraucām no Svētās Odīlijas klostera Švarcvaldes mežos. Aizskaitīju novēlojušās Z.sv. dāvanas un mazliet pastrādāju.
  Par braucienu - dievlūdzēji izklaidējoši (klosterī diennakts lūgšanas no 1931 gada. pirmajos ziemassvētkos gadījās piesēdēt kolorītam pārim, kungs starp liturģiju dziedāšanu sūdzējās kundzei, ka priesteris neesot gana taisnīgi pret viņu izturējies. vakar, piemēram, nejauši iesēdējos dievkalpojumā, kuram sākoties priesteris pagriezās pret mazo draudzi (svētceļnieki un lūdzēji) un nobārās, kas jums visiem lēcies, ka padziedāt nevarat?!, kas mazliet stīvo pasākumu visnotaļ jauki atdzīvināja), ainava pasakaina, šodien beidzās trīs dienu lietus gāziens un uzspīdēja saule, klostera viesnīca burvīga, brokastis debešķīgas. Mamma aizvakar staigādama pa Strasbūru un vakar pa Freiburgu un Kolmāru norīvējusi kāju zem protēzes, tāpēc braucienu uz Lucernu nepagarinājām, caur Luksemburgu braucām mājās. Mūsu numuriņā dzīvoja spociņš, kurš smirdināja pēc deguma un dauzīja durvis un logus (vējš bija, droši vien no dūmeņa sita dūmus atpakaļ, durvju raustīšanai, un dauzīšanai un dakstiņu drebināšanai uz jumta gan īsti izskaidrojuma nav).
  
  Klosteri rekomendēju. Ticīgiem kā svētceļojumu un lūgšanu vietu, pārējiem - laba viesnīca, turpat Reinas ieleja, turpat Alzacas Baloni (uz kuriem T. brauc lekt ar spārnu), Francija, Vācija un Šveice -
• 5 rakstair doma