lasu grāmatu, kuru nekādi nevaru izlasīt līdz galam, oh. patiesībā man nav problēmu pamest grāmatas puslasītas, sevišķi tās, kuras lasu darbam. bet ar šo, kā ar karstu kartupeli, ne rīt, ne ārā špļaut.
līst. gada riebīgākais laiks. un veļu laiks. tētis pie manis piestaigā, tikai šoreiz negrib pasēdēt. vienkārši noiet garām, paskatās, un noiet garām. es gan jūtu, ka tepat kaut kur blakus ir, tikai nerādās. puspasaules par iespēju parunāties.
vai es viena, kurai šis (veca ziņa) izskatās satraukuma vērts? darbs ar legālo narkotiku izplatītājiem (un lietotājiem), manuprāt, ir policijas kompetence, nevis vestēs tērptas ex-militāras bandas "patrulētāju" pienākums.
p.s. a propus, par tēti, mani nebeidz pārsteigt, cik ļoti atšķirīgās realitātēs var dzīvot pat divas māsas ar dažu gadu vecuma starpību. ja salīdzinātu ierakstus, varētu padomāt, ka mums abām ir pilnīgi atšķirīgas ģimenes, pilnīgi atšķirīgi vecāki un gan jau, ka pavisam citādi notikumi eksistences pirmajos 16-18 gados -