10. Aprīlis 2010

• 10.4.10 07:26
• aizvakar pirku puķes dobei. vienu mammas mīļāko (margrietas), vienu vecāsmammas mīļāko (lauztās sirdis), tiesa, meklēju ozoliņus, bet neatradu. ai, man vienmēr no Magonu puķēm silst sirds - ķeizarkroņi, ozoliņi, lauztās sirdis, plīvurpuķes un pogupuķe, pa kādai gladiolai saulainajā verandas pusē un kliņģerītes ēnainajā. Ēnainās dobes vidū bija kastanis iekortelējies. otrpus celiņam, iepretim ēnainajai pusei un klinģerītēm bija ērkšķogu krūms. nu, un, kad es biju tāda kā Agnese, tad pie ērkšķogu krūma vecāmamma mums mācīja čurāt zālītē (Daiga, tu šito atceries, čurā, meitiņ, mauriņā, lai aug zāle čumurā?).
  
  otrā, saulainajā pusē, vecāmamma vienmēr uz soliņa sasēdināja savas draudzenes. Skolotājīšu, Lūcestanti vai Šūteļmāti. viņas visas laiku pa laikam nāca pie vecāsmammas sirdis kratīt. pēc kārtas, protams. kas ir sirds kratīšanas lielākais jaukums. ka var izkratīt sirdi par klāt neesošām draudzenēm.
• 1 rakstair doma