4. Oktobris 2006

• 4.10.06 12:49
• pirmdien no rīta izgāzos kā veca sēta. pavisam bez biedinošām priekšnojautām.
  
  jau rakstīju par Nadjas tanti no slimnīcas un varbūt arī nerakstīju par to, cik drausmīgi, ka mūsdienu medicīna neļauj nomirt cilvēkam saglabājot kaut nedaudz pašcieņas - šprices priekšā un pakaļā un skābekļa maska -
  
  nu lūk. piekdien aizelsusies ieskrēju palātā sabučoju, samīļoju, mazliet pasēdēju - viņa teica, lai atnākot rīt, būšot vārdadiena, teicu, ka nebūšu, braukšu pie mammas, labāk jau pirmdien - lai nestieptu garumā, pirmdien ar puķēm un pilnu muti stāstāmā ierados pusstundu par vēlu - Nadjas tante jau bija mirusi. pirms pusstundas, kamēr es grozījos procedūru kabinetā. uz īsu mirkli gan pamirdzēja absurda doma, ka vajadzētu uzskriet uz nodaļu, vēl nodomāju, ka es taču tūliņ iešu un nopirkšu puķes, beidzu vingrot, nopirku puķes un gāju ar'.
  
  neko, vai zinies, stulbi tā kaukt par svešu cilvēku. mana pragmātiskā puse saka - viņai tā labāk, mana emocionālā puse grib, lai visi dzīvotu mūžīgi mūžos un nekad nemirtu.
  
  nu jau ir labi - puķes aiznesu uz pareizticīgo baznīcu - ukrainietei tak vajadzētu būt pareizticīgai, noliku sveci un smuki sevi pažēloju - t.i., paraudāju. karoč' nezinu, vai šis ir stāsts ar laimīgām vai ar bēdīgām beigām.
• 4 rakstair doma

• 4.10.06 13:02
• ja es palikšu stāvoklī un gaidīšu puisīti, man taču vēderā izaugs krāns!
• 10 rakstair doma

• 4.10.06 13:12
• dienaskārtībā jaunas kurpes un somiņa -
  
  es jūs mīlu, ja kas, tikai nemirstiet nost vēl kādu brītiņu.
• 2 rakstair doma