4. Marts 2006

• 4.3.06 22:46
• manās bērnības mājās kaktā pie gala sienas stāvēja galīgi izskaņojušās melnas klavieres, seno laiku godības liecība, uz kurām bija spēlējusi vecātēva neprecētā māsa, tā pati, kura mira jaunībā ar diloni. viņas portreja kopā ar vecātēva tēvu un māti stāvēja virs viņa ozolkoka rakstāmgalda. rakstāmgaldu vecaispaps pats bija taisījis. tām klavierēm vēl bija divi grozāmi svečturi, un mazliet sakrokojies koka priekšējais panelis. pa vidu gala sienai bija liels vīnstīgām aizaudzis logs, pie kura stāvēja puķu statīvu, laikam mans tēvs izgriezis no finiera. otrpus logam bija paštaisīts grāmatplaukts ar Puškina un Šekspīra kopotajiem rakstiem. Klusā Dona arī tur bija, visi trīs sējumi. mēs ar māsu uz tām klavierēm kāpām virsū un lecām lejā, es vairs neatceros, vai mēs domājām, ka tā ir klints? vecāsmammas gulta bija laiva ar kuru mēs braucām pa Gauju. man varēja būt kādi divi vai trīs gadi, tas bija tajā gadā, kad man gailis acī ieknāba. māsa mani iezīmēja albūmā ar milzīgu sarkanu aci pa pusseju un es skatījos uz to milzīgo aci un domāju, ka es taču nemaz neesmu līdzīga. es uz daudz ko skatījos tajā laikā. man patika pētīt manas kleitas rakstu, vai savu priekšautu, zilpelēku ar baltām svītrām. man patika mani tumši zaļie zābaciņi ar sarkaniem bumbuļiem. vai sarkanbrūnā plīša jaciņa ar lielajām pogām, kura patiesībā arī bija īstais iemesls, kāpēc man gailis ieknāba acī, kad es gāju pie kaimiņu bērniem.
  
  re, kā atcerējos.
• 0 rakstair doma