Vecs · es, · vecs · dators, · veca · mūzika · un · gribas · atkal · rakstīt. ·

Darbs ir mani tā izsmēlis, ka nekāda nauda par to nespēs atsvērt manu morālo nogurumu. Plus mana kautrība neļauj pieņemt uzslavas. Bet fuck it, jāsāk skaitīt dienas. Drīz jāver jauna lapa. Nogurusi, bet skaista man dzīve ir šobrīd.

Tik šausmīgi sagribējās rakstīt.
Vecā parole aizgāja ar vecām dzīvēm, vecām izvēlēm un veco e-pastu. Šad un tad pārlasot savu bījušo klab, gribas atkal sēdēt un laist pirkstus pāri skanīgiem taustiņem. Bez autocorect, bez pareizas gramatikas, ineterpunkcijas. Vienkārši būt.
Zini, kas tajā ir labākais? Var arī tā dzīvot. Būt par vienkāršu analogu telefona klausuli, savā vienkāršībā smaržot pēc plastmasas, klausīties balsī, mazliet samirkt no sviedriem, pie cieši piespiestas aus. Tā neizliekoties par nez kādu, must have skandināvu krāmu, atrast kādu, kurš tevī saskata vairāk par nekam nederīgu, novecojušu sadzīves priekšmetu. Vēl jau tu protams vari krāt putekļus, kā tāds vecs PSRS dizaina paraugs pseidointelektuāļa grāmatu plauktā, kurš joprojām domā reiz kļūt par nākamo Vorholu, Latvijas veiksmes stāstu un galu galā sapūt savā iedomātajā sapnī, joprojām strādājot 50. stundas nedēļā darbā, kuru tu nevari ciest.
Bet man ir paveicies. Mani mīl. Mani lieto. Un es laimīgi izbaudu gan to, ka kāds manī iepūš savu elpu ar visu labo un slikto. Klausās manos sprakšķos, garajos, griezīgajos signālos. Tieši tik vienkārši un patiesi. Un es gaidu. Es novērtēju. Katru minūti. Katru sarunu. Katrs pieskāriens liek notirkšķēt sirdij, kā griežot ciparnīcu skan mehānisms. Man vēl ir iekšā. Es neesmu pazudis "Latgalītes" grabažu galdos. Tieši tagad, brīdī, kad deg tilti, es ne mirkli nenožēlošu neko. Neskatīšos atpakaļ. Es būvēšu jaunu. Spēcīgāku, kā jebkad.
Kā šī arhajiskā vieta 2018. gadā, man atgādina tik daudz laba un reizē slikta un liek šeit atgriezties ento reizi, TIEŠI tik pat es zinu - nav nepareizi un nav pareizi. Ir pa īstam. Paldies tev dzīve. Tu man visu liec pa vietām. Un man būs mana vieta. Un es būšu savējai.