Jēna un sniegs

Vakar beidzot sasniga sniegs. Neteikšu, ka priecājos, laikam esmu pesimists, jo man sniegs asociējas nevis ar skaistām balti apsnigušām ielām, bet ar pēc sniega sekojošo slapjdraņķi.
Tā nu izvedu Jēnu laukā vakarpusē un palaidu vienu sētā. Izskatās, ka sniegs viņu dīvaini ietekmē, jo parasti viņa ir savaldāma, nekur tālu no manis neskrien un vispār ir baigais mīlulis, bet laikam sniegu saostījusies sāka skraidīt apkārt kā traka. Sliktākais ir tas, ka sētas galā, pie ielas ballējās arī divas krievušku ģimenītes ar saviem mazajiem soon-to-be urlām. Jēna, protams, nešķiroja kur ārdīties un krietni pārbiedēja šo sabiedrības krējumu. Aizskrēju līdz viņiem, noķēru Jēnu un vedu prom, aiz sevis tik dzirdēju māmiņas lamājot mani par briesmīgo bezatbildību un briesmām kādu esmu ienesis rajonā. Izdomāju, ka ir lieki viņām skaidrot, ka Jēna ir nekaitīga un vienkārši ir laimīga par sniegu. Labi, miers ar to.
Pagaidīju līdz naktij, kad cilvēkus satikt ir gandrīz neiespējami un aizgājām uz blakus sētu, kur vairāk vietas skraidīšanai.
Tad tik aizgāja - izrādās viņa sniegu tiešām dievina, skrēja no visiem spēkiem pilnā ātrumā nelielos apļos, vārtoties sniegā un reizē to ēdot (tas ir ok?).
Izrādās viņa zin arī divas spēles:
1)Es metu gaisā piku un ja viņa nenoķer, tad paķer vienkātrši pilnu muti ar sniegu un 2) Es viņu appikoju un viņa cenšas izvairīties bēgot vai riņķojot.
Atnācām mājās un skatos - viss koridoris ar asinīm - viņa savainojusi labās ķepas spilventiņu. Neko, ieliku dušā, apmazgāju un uzvilku ķepai zeķi.