(subjectless)

« previous entry | next entry »
Feb. 22nd, 2019 | 02:46 pm

K. no rīta manī pamodināja no sapņa, kurā satiku Soņu. "Satiku" gan nav īsti pareizs vārds, drīzāk ieraudzīju - es biju daudzstāvu mājas kāpņutelpā visai augstā stāvā un raudzījos uz viņu cauri kāpņutelpai kaut kur apakšējos stāvos, tātad manas zemapziņas dzīlēs, kur viņa gulēja kādu durvju priekšā un skatījās uz mani, un es kādam sapņa līdzbiedram saucu - re kur Soņīte! Tajā brīdī tiku pamodināta, un šī vardarbīgā manis atraušana no iespējas viņu beidzot atkal satikt man tik ļoti sāpēja, ka visai ilgi, turpat pusstundu, gulēju un histēriski raudāju spilvenā. Uz K. jautājumu, ko viņa man īsti nozīmē, varēju atbildēt tikai to, ka Soņa man ir kaut kas tāds, kas varētu man pārdot reliģijas ideju - ja tas nozīmē iespēju kaut kad dzīvē pēc nāves atkal ar viņu satikties. Ar Soņu kopā bijām sešus gadus, kopš viņas nāves pagājuši jau četrarpus, bet viņas atstātais caurums sirdī laikam tā arī neaizaugs. Varbūt mūsu attiecībās bija kaut kas no blood magic - mēs tik vairākkārtīgi viena otrai glābām dzīvību, ka mūsu dvēseles pa daļai savijās kopā, vai arī varbūt tā bija tā īstā mīlestība, tā viena, kas ietver vispilnīgāko jūtu spektru - prieku, uzupurēšanos un sāpes. Savulaik JJ bija uzrakstījis mazu stāstiņu par Soņu izrādei "Zvērīgā mīla", kas gan beigās izrādē neiekļuva - ar viņa atļauju ielieku te arī jums kā veltījumu visiem, kas atceras Soņu.

Stāstītājs.
Vienai meitenei bija kaķene vārdā Soņa. Meitene, protams, nebija parasta, bet režisore un māksliniece. Kaķene arī nebija parasta, viņai bija epilepsija. Visi viņu dievināja. Kaķeni, ne mākslinieci. Tas ir, mākslinieci arī mīlēja, bet varbūt ne gluži visi… Lai kā tur bija, ar Soņu varēja pavadīt laiku, sarunāties un nākt pie atziņām vai gūt pat zināmu sirdsmieru. Ko ne vienmēr garantēja māksliniece.
Viņa – māksliniece – bieži devās uz festivāliem pēc balvām vai tamlīdzīgi. Tad draugi nāca pieskatīt Soņu. Jo viņai bija epilepsija un arī aknu problēmas. Bez pieskatīšanas nevarēja. Katru rītu viņai vajadzēja dot profilaktisko tableti, pusdienlaikā otru. Vai viņai tās negaršoja, vai vispār nepatika šī ārstēšanas ideja, nav zināms, bet tabletes tika iedabūtas tikai ar pierunāšanu un māņiem. Ēšanā Soņa bija izvēlīga. Pie tam, viņai taču tās aknas, un ēst viņa drīkstēja tikai speciālu barību, pavism mazliet ko citu.
Kad es viņu pieskatīju, reiz atstāju uz galda desu, Soņa to apēda un pavisam savārga. Viņai garšoja tuncis, bet to bieži viņa ēst nedrīkstēja, arī tas kaitēja viņas veselībai. Bet viņa tāpat prasīja. Viņa reti lika dzirdēt savu balsi, bet tunci gan prasīja.

Soņa.
Mjau!

Stāstītājs.
Jā, Soņa, dārgā, kas uz sirsniņas?

Soņa.
Mjau, Mjau.

Stāstītājs.
Protams, Soņa, lūk, tev vistas konservi!

Soņa.
Mjau, mjau, mjau!

Stāstītājs.
Bet man nav tunča! Patiešām nav!

Stāstītājs skatītājiem.
Bet es meloju. Man bija gan vēl tuncis. Es vispār cenšos nemelot. Vēl jo sliktāk ir melot tādam radījumam, kurš vispār nav sajūtams, ja tam naktī uzguļas virsū, kurš ir iztērējis savas septiņas dzīvības lēkmēs, cietis injekcijas un vārdzis pie sistēmas, bet nesūdzas necik un necik nav zaudējis lepnumu un empātijas spēju. Bet es nespēju arī viņai darīt pāri, tāpēc labāk sasmērēju savu dvēseli melos.
Lēkmes gadījumam bija paredzēta krīzes tablete, kas ar pirkstu jāiegrūž zvēram mutē. Es ļoti uztraucos, vai tas nenotiks manas maiņas laikā. Un nebiju jau es arī vienmēr klāt. Režisore mani mierināja, līdz šim novērojusi, ka Soņas lēkme notiek tad, kad viņa ir atgriezusies. It kā kaķe saņemtu savus spēkus un ļautos būtības izvirdumam tikai mīļajās saimnieces rokās.
Saimniecei vajadzēja atgriezties tās pašas dienas vakarā. No rīta es jau gandrīz devos ārā, nikns uz sevi, ka atkal kavēju darbu. Tad es pamanīju Soņu, kas līgojās, miniatūras augumiņš uz tievajām kājām, līgojās un streipuļoja, un es viņai teicu:

Stāstītājs Soņai.
Soņa! Nebaidi mani! Lūdzu. Tu taču zini, ka es uztraucos.

Es piegāju viņai tuvāk, bet viņa pat nepaskatījās uz mani. No purniņa nāca burbuļi. Es vairs nevarēju cerēt, ka varbūt nē, man neko nevajadzēs darīt, šis tiešām bija tas mirklis. Pavisam mazliet, un es jau būtu ceļā uz darbu un mani šis neskārtu. Bet tagad es biju gan šeit. Es aizskrēju pēc tās krīzes tabletes. Rokas drebēja, un nebija viegli to noturēt, kur nu vēl trāpīt tajā putainajā purniņā, es mēģināju, es grūdu un stūmu, es pat nesapratu, vai tablete izšķīda uz Soņas lūpām vai nonāca, kur vajag, bet viņa atslāba, saļima. Tad atvēra acis un gulēja gandrīz kā parasti.

Stāstītājs Soņai.
Soņa? Vai tev viss ir kārtībā?

Soņa.
Sssss… Ssss.

Stāstītājs skatītājiem.
Es piezvanīju dakterim. Viņš jau Soņu labi pazina.

Ārsts.
Nu ko nu tur. Neko jau tur nevar darīt. Lai viņa paguļ.

Stāstītājs.
Bet man jāiet uz darbu.

Ārsts.
Ejiet droši uz darbu. Viņa tagad gulēs.

Stāstītājs skatītājiem.
Tā nu man tomēr bija jādodas uz darbu. Tur bija pietiekami laika, lai padomātu. Vai Soņa juta saimnieces drīzu atgriešanos? Vai es jau biju kļuvis viņai tik… mīļš, ka viņa paļāvās uz mani, vairs neatturēja mūsu satuvināšanos?

Režisore atgriezās, Soņai viss bija kārtībā, cik nu tas bija iespējams. Dzīve turpinājās, māksla, sāpes, viss. Es ik pa laikam jautāju:
- Kā Soņai?

Režisore.
Ārsts teica, kamēr ēd, tikmēr dzīvos.

Stāstītājs.
Es to pieņēmu par savu personisko dzīves maksimu. Kamēr ēdu – dzīvošu.

Pēc kāda pusotra gada Soņai kļuva sliktāk. Atkal jau sistēma, terapija un aicinājums draugiem nākt atvadīties. Es jau iztēlojos kā Soņa guļ pēļos, ķepā katetrs, un mēs rindā nākam klanīties un saņemt pēdējo padomu. Viņa paceļ acu vākus, un rindā esošais saprot, viņu piemeklē atklāsme:

1. Viesis.
Es saprotu, man vajadzētu mazāk dzert. Paldies, Soņa.

2. Viesis.
Es pametīšu darbu un veltīšos mākslai, es sapratu, paldies tev, viedais kaķi.

3. Viesis.
Es atradīšu darbu, pietiek mākslinieciskās dzīves, es tev to apsolu, Soņa.

Stāstītājs.
Es tomēr neaizgāju. Vai nu baidījos no atklāsmes, vai redzēt Soņu dziestošu. Es taču viņu biju reiz glābis.

Bet pēc nedēļas Soņa atkal cēlās un prasīja ēst, un rāpās pa sienām. Ārsts – jau kuro reizi – grozīja galvu un plātīja rokas. Kārtējā Fēniksa atdzimšana. Cik ilgi vēl? Es jau taisījos viņu apciemot, tagad es to spētu.

Kādu nakti režisore bija seminārā. Soņa sēdēja uz palodzes un skatījās naktī, no augšējā stāva visu redzēdama daudz labāk nekā mēs. Ko viņa domāja? Nav zināms. Mēs nekad īsti nezinām, ko viņi domā.
Režisore atgriezās jau ar gaismu. Viņai līdzi bija draudzene, un sarunas par mākslu turpinājās.

Draudzene.
Jau gaišs.

Režisore.
Normāli.

Draudzene.
Kas bija tā filma, par kuru mēs runājām?

Režisore.
Kura?

Draudzene.
Tā, kur Zeme uzgāzās planētai?

Režisore.
Kurai planētai?

Draudzene.
Kas tā par lupatiņu?

Stāstītājs.
Tā lupatiņa bija Soņa. Viņa bija izlēkusi pa logu. Režisore paņēma viņu rokās. Soņa bija apkārtējās vides temperatūrā, kāda tā mēdz būt agrā rudens rītā. Šoreiz viss. Bez sistēmām un tabletēm.
Vai viņa tiešām izvēlējās lepno ceļu, negribēja vairs būt par apgrūtinājumu? Pietaupīja savu devīto dzīvību lidojumam?
Kāpēc es neizgāju uz pēdējo tikšanos? Vai man bija kauns par tunci?
Es atceros, kā viņa skatījās. Viņa man kaut ko teica. Viņa man kaut ko iemācīja, es tikai vēl nezinu, ko.
Tags:

Saite | Shave 'em Dry | Add to Memories


Comments {11}

 Stiller Ozean

(subjectless)

from: [info]klusais_okeans
date: Feb. 22nd, 2019 - 02:50 pm
Saite

iemetās krampis sejā, nevarēju līdz beigām izlasīt :(

Saki pretī


judging the mice

(subjectless)

from: [info]rasbainieks
date: Feb. 22nd, 2019 - 02:53 pm
Saite

ak, mīļo džim. ak, mīļā soņa. ak, zvēri, kas ieaug sirdī.

Saki pretī


blond

(subjectless)

from: [info]blond
date: Feb. 22nd, 2019 - 02:54 pm
Saite

<3

Saki pretī


mis_sarajevo

(subjectless)

from: [info]mis_sarajevo
date: Feb. 22nd, 2019 - 03:26 pm
Saite

Ļoti, ļoti skumīgi.
Bet vienmēr gribas domāt, ka, jan nāk sapņos, tad tepat, kaut kur tuvumā ir. Un pieskata.

Saki pretī


grizzly_bear

(subjectless)

from: [info]grizzly_bear
date: Feb. 22nd, 2019 - 03:38 pm
Saite

bāc

Saki pretī


vanga

(subjectless)

from: [info]vanga
date: Feb. 22nd, 2019 - 04:13 pm
Saite

<3

Saki pretī


zintish

(subjectless)

from: [info]zin
date: Feb. 22nd, 2019 - 04:34 pm
Saite

es arī tikko mazliet paraudāju

Saki pretī


usne

(subjectless)

from: [info]usne
date: Feb. 22nd, 2019 - 07:11 pm
Saite

Atmiņas par Soņu ir siltas, gaišas un vieglas
pagājušo nedēļ pēkšņi viņu atcerējos, tas bija mazliet dīvaini, bet, varbūt, viņa patiešām ir kaut kur blakus

Saki pretī


chaj

(subjectless)

from: [info]chaj
date: Feb. 22nd, 2019 - 10:12 pm
Saite

Soņu nevar aizmirst.

Saki pretī


in a river of teas

(subjectless)

from: [info]teja
date: Feb. 23rd, 2019 - 01:11 pm
Saite

soņa ir vienkārši daļa no tavas dvēseles, un ir labi atcerēties visas savas dvēseles daļas

Saki pretī


Shelly

(subjectless)

from: [info]shelly
date: Feb. 24th, 2019 - 01:24 am
Saite

Mīlestība nekad nebeidzas.

Saki pretī