Afterhours - Pārdomas par ētiku.

Kaut kā tā, jā:))

lōōōōģiski. ja zinātu, kur kritīsi, spilvenu paliktu, vien nekad nevar zināt. Mani vecāki bija ļoti labi un apzinīgi vecāki, bet tik un tā vairākiem pie te nosauktajiem es varētu treknu ķeksi pievilkt :)

...un kastītē lūdzu atstāj atslēgas no dzīvokļa, kur nauda stāv.

varētu padomāt, ka es to jautāju, jo mani baigi interesē, kādas ir tavas traumas, es gluži vai tvīkstu uzzināt svešus sāpīgu noslēpumus.
nē, cilvēkiem gribas un vajag pateikt un pastāstīt par sevi. daži to spēj, citi - nē. citi ieraujas sevī un burkšķ par ētiku

nevari nomierināties? nu jau mani patiešām sāk interesēt, kas tev ir nodarījis pāri bērnībā. tīri zinātniski. jo acīmredzams ir fakts, ka tie, kas parunā par savām traumām, ir daudz laipnāki, mierīgāki, ar dzīvi apmierinātāki un patīkamāki cilvēki par tiem, kas no savas traumas kaunas, slēpj, lolo un nerunā par to. Taču terapeitiskais aspekts ir tikai viena lieta, turklāt, tiešām personiska - negribi, neārstējies, mums tas netraucē, kamēr tas neapdraud sabiedrību. taču sarunām - publiskām un nepersoniskām - par traumām, ko bērniem nodara pieaugušie, sabiedrība, vide, situācijas, šādām sarunām ir svarīga nozīme, lai mēs visi kopā sāktu vairāk zināt un domāt par to, kā aug tie, kas ir bērni šobrīd. viens pieaugušais vecāks var zināt tikai par saviem pārdzīvojumiem bērnībā un labākajā gadījumā ņemt tos vērā, veidojot savu bērnu bērnības vidi (sliktākajā gadījumā - atriebties viņiem par piedzīvoto savā bērnībā), taču situācijas un sociālie apstākļi ir ļoti dažādi. ja mēs ieraugām un saprotam, cik daudziem bērniem nopietnu un paliekošu pārdzīvojumu izraisīja "patiesība par ziemassvētku vecīti", varbūt jābeidz ākstīties, iedomājoties, ka šis amatierteātris padara bērnību krāšņāku? ja es izlasu, ka kādam traumu nodarīja atskārsme par to, ka vecāki kādreiz nomirs un šis bērns nespēja ne ar vienu par to parunāt, varbūt, es audzinot savu bērnu, varu to ņemt vērā un savlaicīgi izrunāt šādas lieta, nevis brīnīties, kāpēc viņš viens pats visu vakaru raud un nesaka, par ko? varbūt, tad, ja mēs vairāk zinām par bērnības traumām, mēs varam mazliet labāk dzīvot?

tas stulbais dialogs ir shausmiigi smiekliigs

drīzāk Satori. :)

neatbildet ir katra briva izvele. Es tiesi nobrinijos, ka cilveki atbild ari.

Bet es pat nevaru iedomāties, kā tas ir - netikt uz Rihtera koncertu... :(

Man arī it kā tā liekas, bet ja palūkojas no otras puses - vienmēr taču var neatbildēt. Vai izstāstīt kaut ko tādu, kas reiz ir bijis traumējošs, bet tagad jau pārdzīvots. Kā tas, man liekas, ir ar tiem, kas padalījušies savā pieredzē ar Satori. Visu cieņu tik un tā, un atvainojos, ja kļūdos. Bet tādus reāli joprojām traumējošus un asiņojošus notikumus taču tiešām nestāsta. Man arī ir bērnības stāsts, ko ļoti ilgu laiku nevienam nestāstīju, bet kopš pirmoreiz izstāstīju kādam, varu atkārtot kaut vai centrālajā televīzijā, jo, pateikts kaut vai vienam cilvēkam, noslēpums vairs nav noslēpums un tad ir vienalga, cik simti vai tūkstoši to zina. Un ir kāds cits stāsts, par kuru esmu diezgan droša, ka nestāstīšu to pat psihoterapeitam.

skaidrs, ka to es nestāstīšu arī te :)

viltnieks!

tas, ka jautāšanas akts implicē, ka tēma ir viegla un viekārša, ir tavs ļoti patvaļīgs pieņēmums. Pat gribētos pajautāt, kāpēc tā domā?

domājot par sevi, ir noteikti notikumi, kur skaidri zinu, kas, kā un kāpēc un līdz ar to arī varētu izstāstīt, tiesa, tas nenozīmē, ka no tā kļūtu vieglāk, mazāk traumatiski vai asariņa nenobirtu arī pēc n gadiem. un ir notikumi, kas ir pietiekami ilglaicīgi un kompleksi, līdz ar ko es tos īsi un precīzi izstāstīt nevarētu, tā kā sev pati neesmu tās atsķetinājusi līdz koherenta naratīva līmenim, taču tas netraucē dažreiz notestēt vai pašķetināt atsevišķus aspektus. Tā kā attieksme pret savām traumām, traģēdijām un pieredzi var būt gana dažāda un atkarīga no paša cilvēka, no notikuma, no tā ar ko un kāpēc runā etc. varētu būt situācijas un cilvēki, ar kuriem es nevēlētos dalīties (nav saistīts ar draudzīgu tuvumu vai anonīmu neta distanci), bet principā eksplicēt savu pieredzi nav problēmu, tiesa, nav arī īpašu motīvu vai nepieciešamības to darīt, tamdēļ parasti nedaru :)

par nepieciešamību es varētu uzreiz teikt tā - ir interesanti. Man, piemēram, vienmēr mēle neiz uzjautāt, ar kādu tieši kaiti jūsu bērns ir piekalts invalīdu krēslam? Kādas tieši formas depresija tev ir, kā tas izpaužas un ar ko tu to dakterē? kas tev tieši notika ar tur to mirušo draugu? u.t.t., u/t/jp. un ts nekad nebūtu domāts ļauni vai aizskaroši vai vēl kā; man tiešām interesē, jo, nu, tās ir unikālas lietas, ko citādāk es neuzzinātu vai būtu daudz grūtāk uzzināt, nekā vnk pajautājot.

sekas nekad visas vienmēr paredzēt nevar. vienmēr jau var arī neatbildēt.

nu, man neinteresē abstraktas traumas vispār (neesmu nedz literātors, nedz dakteris), tamdēļ nekā citādāk kā aci pret aci uzjautāt nav iespējas. Tiesa, galīgi svešam cilvēkam uz ielas pieiet pajautāt neesmu saņēmusies (jo tas drošvien nebūtu pieklājīgi), bet visādi citādi esmu piefiksējusi, ka "grūtos" jautājumus vislabāk ir uzdot ātri un pašā sākumā, jo tad arī atbild un tas ir sākums jaunai, skaistai draudzībai (jo es zinu par tavu bioķīmiski nosacīto klīnisko depresiju u.tml.), pēc tam jau, kad cīša pazīšanās, nekad vairs nesanāk atbilstoši mirkļi, vai arī, ja saņemies, tad kkā neveikli sanāk, tā, it kā man tas būtu nenormāli svarīgi un vispār parasti beidzas nelādzīgi..

Padomāju vēl arī, ka tas, kā mēs tādu nosacīti netaktisku jautājumu uztveram un novērtējam ("cik dziļi cenšas ielīst manā dvēselē") ir tieši atkarīgs no mums, nevis no vaicātāja. Jo neticu, ka viņš tiešām grib uzzināt no aptaujājamie to vismelnāko. Vienkārši uzdod jautājumu, kas parasti netiek uzdots ikdienišķā situācijā. Neko īpašu negaidot. Jā, varbūt tā ir morāles degradācija, bet man labāk patīk domāt par to kā par negaidītu izaicinājumu, pārbaudi sev.
Bet tā - traumatisks var būt arī pavisam ikdienišķs jautājums, kas uzvanda kaut ko, kas vaicātājam pat prātā neienāk. Aicinājumu pastāstīt par savu lielāko traumu var viegli atraidīt, attraucot "ko tu iedomājies" vai "tas ir netaktisks jautājums".

Tāpēc jau tie ir notikumi par kuriem nestāsta, lai par tiem nestāstīstu. Bet vienmēr ir kādi mazak traumējoši notikumi, kurus var izstāstīt, par kuriem parunājot, tie zaudē asumu un sāpi.

esnez, es sapratu, jo skaļāk es runāšu par Tiešām Sliktām Lietām, jo ātrāk tikšu pie distances starp mani un tām. a tā - klusēt, it kā es tur būtu vainīga vai tml...

pričom te portāls, cilvēki jau stāsta [tie, kuri stāsta] sevis dēļ.

man šajā diskusijā traucē nespēja operēt ar argumentiem tādēļ, ka diskusija ir publiska. tādēļ - labprāt kādreiz privāti izvērstu domu.

tas ir vecs triks. Rīgas laikā pirms vairākiem gadiem bija publikācija, kur studneti bija aprakstījūsi savas pirmās traumas. Tas bija traīgski un tajā pat laikā kaut kā patiesi un skaudri skaisti. turklāt tās traumas, kas tiek patektas paliek mazākas. un visi kopā runājot par traumām iegūst tādu romantisku naivu izteiksmi.

Man gan šķiet, ka tu to uztver stipri pārspīlēti un pārāk personīgi. Neviens taču nestāsta to, ko negrib stāstīt. Man liekas, ir interesanti par šo tēmu padomāt, un tur taču, galu galā, ir arī ļoti daudz smieklīgā.

vai tad nebūtu jātiecas uz to, lai traumas kļūtu par vairs_ne_traumām?

"nebūtu/būtu", protams, skarbi teikts. katra brīva izvēle.

tad mēs nonākam pie tā, ka traumatisku pieredzi patiesībā vispār nav iespējams izstāstīt, ergo lūgums izstāstīt savu traumatiskāko pieredzi ir bezjēdzīgs

Em, ir jau starpība starp "izstāstīt savu sāpi noteiktam 'ļauzu lokam/ sava psihoterapeitam/ labākajam draugam" un "visiem, kam vien nav slinkus lasīt". Izskatās gandrīz kā "Ģeštaltterapija internetā. Kopā lētāk."

lūk lūk

Visumā loģiski. Dažiem katarsi izdodas sasniegt, nomaucot maiku un plikiem pupiem jožot pa futbola laukumu. Daži to dara smalkāk :/

karoče, es sapratu: dura es, ka neturu savas traumas pie sevis kā Ētiskiem Cilvēkiem Sabiedrībā pienākas. piedodiet, bet tā arī turpināšu :P

nē, nebija.

ja atbilde NAV spiesta lieta, tad kāpēc ne? ņemot vērā, ka noteikti būs gan atbildētāji, gan atbilžu izlasītāji, kam tas nesīs kādu labumu.

man tāpat kā dominikai arī ir pāris vēl neizstāstāmi stāsti no mazliet tagadnei tuvākiem laikiem un, ņemot vērā, manu traumu pārgremošanas ātrumu, es ļoti ceru, ka beidzot spēšu paņirgt par tiem pēc kādiem gadiem septiņiem.
tas, ka citi cilvēki atklāti runā par savu sāpīgo pieredzi [attiecīgi, iespējams, ir to pārvarējuši], liek domāt, kas tas ir iespējams. kvī!

/a tā, protams, noteikti sāksies "tavas traumas nav pietiekošas traumas", "manas traumas krutākas par tavējām", "a kambodžas bērniem vispār...!", bet pofig/

Jā, man kaut kā ļoti līdzīga reakcija.

zināmā mērā piekrītu - pats uzstādījums ir tāds jēli pornogrāfisks. To par laimi noklusina respondentu humorīgās atbildes, kas sava viegluma dēļ arī sagrauj "projekta būtību".