...Some Piece of my life ..

kā vispār var būt tik egoistisks, pašapmierināts, egocentrisks un uzpūtīgs vecis?! kurš var visu dienu (nu jau sāk likties, ka bez maz vai visu dzīvi)nosēdēt pie TV, stumjot māgā gandrīz visu, kas nekustas, pa reizei sūcot aliņu un nozākājot citus. viņa viens no mīļākajiem teicieniem ir: "grūti, jau izdarīt!" vai "sabāzīs visu, sabāzīs" utt. . viņš jau vairs nesaprot, ka tas, kuram kko citu labā izdarīt ir grūti, ir viņš pats un tas, kas visu sabāž ir tieši viņš.tas tak ir kkāds unikums, kā var nepārtraukti norādīt uz citu kļūdām un neredzēt pats savējās. es nesaku, ka mēs visi citi esam eņģeļi, bet tas jau ir par daudz. gribu prom no šejienes. vairs nevaru izturēt tos nemitīgos strīdus par itinneko, par sasodītiem sīkumiem.tā ir viena liela katastrofa. laikam jāsamierinās, ka es nevaru sadzīvot kopā ar savu patiešām jauko ģimeni (bet es patiešām to saku visā nopietnībā!!!), ja nu vienīgi atstatus. mēs visi nogurstam viens no otra. es ļoti mīlu savu ģimeni, bet es gribu tikt prom. es šeit vairs nevaru paelpot.



p.s. mieriigaa, es zinu, ko tu par visu šo domā, bet es vēlos tev oponēt (re kādu smuku, gudru vārdiņu es izmantoju [pašai prieks] ), jo gadījumā, ja visu mūžu cilvēkam nav bijusi mīloša ģimene, vai vispār ģimenes kopības sajūta, tad brīdī, kad tu to iegūsti, tu to novērtē dubultīgi. tu to turi tik cieši sev klāt, ka tas jau sāk smacēt, un berzt.tas traucē. bet tajā pašā laikā tev ir bail to izlaist no rokām, jo tu zini, ja tu to pazaudēsi - tu to vairs nekad neatgūsi. un būsi atkal viens.