...Some Piece of my life ..

jauka saruna:

> vēlvienreiz nomet klausuli, kad es ar tevi runāju un es tev ar to telefonu pa galvu iepisīšu.
> vēlvienreiz pati nometīsi klausuli, kad es tev zvanu un turpmāko gadu varēsi laizīt savas brūces. un neuzdrošinies pacelt uz mani balsi! es tev neesmu mamma, uz kuru tu esi pieradusi gāzt virsū samazgas. iemacies kaut mazākās cieņas un pieklājības normas, tad arī parunāsim..
> starpcitu, kad tu man zvanīji, tad es ar mammu runāju! bet nu parunā, parunā vēl! tad tu tiešām redzēsi, cik laba es varu būt!
> kā tu iedomājies, kas tu esi, lai ar mani tā runātu?! man pie kājas, kāds bija iemesls, ka tu nevarēji atbildēt. vajadzēja pirms tam uz mātes zvaniem atbildēt, tā tu būtu ietaupījusi sev daudz lieku problēmu. vari ārdīties, draudēt un lamāties, ne jau man no tā sliktāk.
> es jau nedraudu! un kas tu būtu par augstu amatpersonu, lai es ar tevi runātu savādāk? ar ko tu intersanti esi izpelnījusies kaut kādu īpašu attieksmi?
> es neprasu īpašu atieksmi, tikai kaut nedaudz cieņas un cilvēcīguma paliekas, kuras redzu tev ir pazudušas vai arī nekad nav bijušas. biju domājusi, ka vārds DRAUGS tev kko nozīmē, bet laikam esmu kļūdījusies.. žēl.. man reāli šobrīd zūd jebkāda vēlme ar tevi runāt. viss šī tēma ir izsmelta.
> ja tu nebūtu tā kliegusi uz mani, man būtu bijusi cita attieksme! citreiz paseko līdzi tam, ko saki, varbūt tad apkārtējo attieksme pret tevi mainīsies!
> ko man, tavuprāt, bija atbildēt uz vārdiem - man tevi sist tagad vai vēlāk? vēl jo vairāk, ja mums bija noruna, ka uz mātes zvaniem tu atbildēsi un es mēģināšu no viņas izvairīties tikai netā. nebija runāts, ka necelsi klausuli un tava mamma sāks zvanīties man un anetei. tev NAV tiesības pacelt uz mani balsi. un nejau man ir jāšeko līdzi attieksmei pret apkārtējiem... palasi savas iepriekšējās sirsnīgās sms.