jā, patika viņas stāstījums.. it sevišķi daļa par
"Mums ar tevi TIK sen nav bijis labi, ka es pat neatceros kā tas ir. Varbūt tu atceries? Kā? Un kad?
Nezinu kad tas nāk, bet pēkšņi vienu dienu attopies, ka vairs neilgojies."

tādas kā asociācijas ar sevi.

bet par to baleta domu.. tā ir taisnība, kad ar vecumu, zūdot naivumam, ieraugam lietas īstajās krāsās un konstatējam, ka tās nav tik spilgtas un priecīgas, kā agrāk likās:( DZĪVE IR SKARBA!

bērnība ir pats labākais laiks.. IZTĒLE.. bērni, neizprotot īstenību, neesot saskārušies ar skarbo dzīves realitāti, spēj iztēloties dažnedažadas lietas un priecāties par visu..par jebko. tas ir apsveicami, ja pieaugot šī iztēle nezūd un ir saglabājusies arī bērnišķība. bērnišķība nav slikta lieta.. tā ir laba lieta. atbilstošos apmēros. no makbīlas atceros - imagination is terrible thing to waste. esmu ļoti pieķērusies šai atziņai.