"Nezinu kad tas nāk. Šī sajūta. Varbūt tā nāk reizē ar vienaldzību. Varbūt ar vecumu, jo pasliktinās atmiņa. Bet nezinu. Diez vai! Jo sajūtu atmiņa jau nav prāta atmiņa.
Nezinu, kad tas nāk, bet vienu brīdi sajūtas pazūd. Un tu vairs nevēlies, lai būtu kā agrāk, kad bija labi, jo tu vienkārši to neatceries.
Mums ar tevi tik sen nav bijis labi...tad varbūt nevajag? Pavisam?
Tu paskaties man acīs un smejies - Jā, jā, un ar ko tad tu mani aizvietosi?!
Bet varbūt nevajag neko vietā? Varbūt tā viet, kurā tu esi, sen vairs nav tava? Un nevis tāpēc, ka tavā vietā būtu kāds cits, bet gan tāpēc ka tava vieta ir aizaugusi ar dzīvi. Rētaudi arī kaut kur ir jāliek un, ja tos vienkārši brutāli izgriež, tad tie atkal pieaug dubultā. Un tā varbūt ir vienīgā lieta, ko no pasakām mums vajadzētu mācīties...
Mums ar tevi TIK sen nav bijis labi, ka es pat neatceros kā tas ir. Varbūt tu atceries? Kā? Un kad?
Nezinu kad tas nāk, bet pēkšņi vienu dienu attopies, ka vairs neilgojies.
Ziniet es gribētu būt atkal tā, kas biju pamatskolā.
Ne cilvēku dēļ, ne notikumu dēļ. Bet es gribētu būt tā - tāda kāda biju.
Jā, bezgala naiva. Bet es ticēju. Ticēju dzīvei, cilvēkiem, pasakām. Ticēju gaišai nākotnei. Ticēju draugiem, kas nesāpina. Ticēju, ka sliktus cilvēkus pazīšu pa gabalu un spēšu izvairīties. Ticēju, ka varēšu mācīties un strādāt darbu, kas patīk. Ticēju, ka cilvēki zina, ko viņi dara. Ticēju - ja tā notiek, tātad tam tā jābūt. Ticēju, ka varu visu, ja gribu. Ticēju, ka pati esmu laba un nespētu draugus nodot. Ticēju, ka man nekad nebūs jāuztraucas par savu sirdsapziņu, ka maniem vecākiem nebūs par mani jākaunas.
Es gribu būt atkal cilvēks, kas tic!!!
Bet šovakar....pirmo reizi biju uz baletu. Skaistu. Bet es nenoticēju. Es redzēju tehniskas kļūdas, plastmasas ziedus un butaforijas, mākslotas jūtas un daļēju atdevi. Redzēju ilgas stundas deju zālē un niecīgas pusdienu porcijas, mežģītus locekļus dusmu asaras. Redzēju privātās dzīves deficītu un netīru konkurenci. Redzēju atspēlēšanu.
Bet es nenoticēju tam stāstam, ko stāstīja. Vien uz mirkli, kad aizvēru acis un ieklusījos tikai skaņās. Bet bija kauns sēdēt visu laiku acīm ciet, jo esču pirmo reizi mūžā aizgāju skatīties baleta izrādi.
Tik ļoti žēl, ka esmu zaudējusi spēju ticēt un brīnīties!!!"
---
Vienīgais, ko es varu piebilst ir tas, ka es,sasodīts,SASODĪTS, viņai piekrītu! Par visu! Varbūt ne par būšnau kā pamatskolā, es biju ne tikai naiva, bet bezgala stulba, bet tad bija labi laiki, tas gan. Vienmēr ir bijis labāk nekā tagad.
Ir kāds graujošs fakts, ka nekas nebūs tik labi cik bija tad - tālajā bērnībā un jaunībā, jo nebija ne datoru, ne telefonu, ne interneta un mēs visi izbaudījām dzīvi visā tās krāšņumā nevis tikai datora ekrāna lielumā. Žēl, ka vairāk nekad nebūs tā kā bija - bet tik ļoti pietrūkst..!!!!!!!!
Nezinu, kad tas nāk, bet vienu brīdi sajūtas pazūd. Un tu vairs nevēlies, lai būtu kā agrāk, kad bija labi, jo tu vienkārši to neatceries.
Mums ar tevi tik sen nav bijis labi...tad varbūt nevajag? Pavisam?
Tu paskaties man acīs un smejies - Jā, jā, un ar ko tad tu mani aizvietosi?!
Bet varbūt nevajag neko vietā? Varbūt tā viet, kurā tu esi, sen vairs nav tava? Un nevis tāpēc, ka tavā vietā būtu kāds cits, bet gan tāpēc ka tava vieta ir aizaugusi ar dzīvi. Rētaudi arī kaut kur ir jāliek un, ja tos vienkārši brutāli izgriež, tad tie atkal pieaug dubultā. Un tā varbūt ir vienīgā lieta, ko no pasakām mums vajadzētu mācīties...
Mums ar tevi TIK sen nav bijis labi, ka es pat neatceros kā tas ir. Varbūt tu atceries? Kā? Un kad?
Nezinu kad tas nāk, bet pēkšņi vienu dienu attopies, ka vairs neilgojies.
Ziniet es gribētu būt atkal tā, kas biju pamatskolā.
Ne cilvēku dēļ, ne notikumu dēļ. Bet es gribētu būt tā - tāda kāda biju.
Jā, bezgala naiva. Bet es ticēju. Ticēju dzīvei, cilvēkiem, pasakām. Ticēju gaišai nākotnei. Ticēju draugiem, kas nesāpina. Ticēju, ka sliktus cilvēkus pazīšu pa gabalu un spēšu izvairīties. Ticēju, ka varēšu mācīties un strādāt darbu, kas patīk. Ticēju, ka cilvēki zina, ko viņi dara. Ticēju - ja tā notiek, tātad tam tā jābūt. Ticēju, ka varu visu, ja gribu. Ticēju, ka pati esmu laba un nespētu draugus nodot. Ticēju, ka man nekad nebūs jāuztraucas par savu sirdsapziņu, ka maniem vecākiem nebūs par mani jākaunas.
Es gribu būt atkal cilvēks, kas tic!!!
Bet šovakar....pirmo reizi biju uz baletu. Skaistu. Bet es nenoticēju. Es redzēju tehniskas kļūdas, plastmasas ziedus un butaforijas, mākslotas jūtas un daļēju atdevi. Redzēju ilgas stundas deju zālē un niecīgas pusdienu porcijas, mežģītus locekļus dusmu asaras. Redzēju privātās dzīves deficītu un netīru konkurenci. Redzēju atspēlēšanu.
Bet es nenoticēju tam stāstam, ko stāstīja. Vien uz mirkli, kad aizvēru acis un ieklusījos tikai skaņās. Bet bija kauns sēdēt visu laiku acīm ciet, jo esču pirmo reizi mūžā aizgāju skatīties baleta izrādi.
Tik ļoti žēl, ka esmu zaudējusi spēju ticēt un brīnīties!!!"
---
Vienīgais, ko es varu piebilst ir tas, ka es,sasodīts,SASODĪTS, viņai piekrītu! Par visu! Varbūt ne par būšnau kā pamatskolā, es biju ne tikai naiva, bet bezgala stulba, bet tad bija labi laiki, tas gan. Vienmēr ir bijis labāk nekā tagad.
Ir kāds graujošs fakts, ka nekas nebūs tik labi cik bija tad - tālajā bērnībā un jaunībā, jo nebija ne datoru, ne telefonu, ne interneta un mēs visi izbaudījām dzīvi visā tās krāšņumā nevis tikai datora ekrāna lielumā. Žēl, ka vairāk nekad nebūs tā kā bija - bet tik ļoti pietrūkst..!!!!!!!!
2 raksta | ir doma