08 Novembris 2010 @ 23:20
transcendentāls delīrijs. man vajag mieru.  
Es šodien sapratu, ka nav neviena, kam izteikt vārdos savu sāpi, kam paraudāt uz pleca, kam paskatīties acīs tā, lai mani saprot.

Es šodien sapratu, ka man ir bail no nākotnes, jo es jūtu, ka man neizdosies iecerētais vai vismaz neliela daļa no tā, un pēkšņi man radās vēlme visu pamest un aizmukt...

Kāpēc cilvēki domā, ka vienīgā labākā izeja ir bēgšana? Es taču zinu, jūs visi zināt, ka vieglākais ceļš nekad nav bijis tas labākais, bet šoreiz... šoreiz varbūt tas ir vienīgais ceļš? Vai arī es tagad lūstu grūtību priekšā. Pirmo reizi. Pirmo reizi vairāk kā gada laikā es lūstu, ne tāpēc, ka uz maniem pleciem gulstas lielāks smagums, kā varu paciest, bet tāpēc, ka manā galvā ir vairāk domu, nekā spēju sagremot, sakārtot, izsviest, izdomāt. Mani satrauc nākotne - tā, kas būs pēc nedēļas un tā, kas būs pēc diviem gadiem. Kāpēc gan es par to domāju tieši tagad?

Ja es sāku domāt par to, ka kāda viena doma no miljons manā galvā nepakļaujas nekādai loģiskai darbībai, tad tā velk no pazemes ārā vēl un vēl, un vēl... un vēl. Sanāk, ka visas miljons domas, ko es biju veiksmīgi aprakusi kaut kādās smadzenes rievās, tās visas tagad ir ārā un grib, lai es tās sakārtoju, bet kā lai sakārto haosu? Jūs esat kādreiz kārtojuši haosu?

Man gribas smieties, un dažreiz man pat sanāk. Es to nosaucu par "kaut ko līdzīgu rudens depresijai". Tāda man nav bijusi jau kādu ilgāku laiku, bet precīzāk... neatceros, kad esmu jutusies tik nogurusi no dzīves pēdējo gadu laikā. Es gan neminēšu faktu par iksezonas "depresiju", bet šogad tas tā laikam lēnām sākās un nezinu, kad beigsies. Mani tomēr grib aprakt dzīvu, bet es par to pašlaik nesatraucos.

Vēl kāds nepateicīgs fakts ir, ka es nemāku atteikties no socializēšanās. Tas pat nepalīdz man tikt pāri savai melnajai dzīves svītrai. (Ak, ja jūs zinātu, cik ļoti es izbaudīju dzīves balto strīpu. Es nedomāju, ka tā ir bijusi labāka pēdējo mēnešu laikā.) Es nemāku atslēgties no sociālajiem medijiem, no interneta kopumā. Man taču būtu tik daudz vieglāk!

Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri māk paslēpties... pazust, bez ziņas, bez miņas. Un tad uzrasties - pēc kādas nedēļas, pusotras. Nav jau tā, ka mani neviens nemeklētu, bet faktiski nav iespējams pazust tā, ka man nenāktos ne ar vienu komunicēt. Es varētu pazust uz pāris dienām, kad neesmu tuvu akadēmiskajai videi - es centīšos antisocializēties nākamnedēļ. Varbūt tas palīdzēs. Vide gan neuzlabosies, bet nebūs tik sociāla. Tas gan negarantē faktu, ka man nenāksies komunicēt ar akadēmiskās vides cilvēkiem. Es gan ļoti mēģināšu vismaz vienu vai divas dienas nebūt nekur, kā tikai savā oranžajā* pasaulē.

Man šķiet, ka es sen neesmu tā cilvēcīgi runājusi par lietām un notikumiem, par cilvēkiem, par attiecībām, par tendencēm, nejaušībām...
Es atceros kā tagad, kad pirms gadiem 5 man ļoti patika runāt par to, ka "dzīvē nekas nenotiek tāpat vien". Kāpēc es šo jautājumu neesmu uzdevusi visiem jauniepazītajiem cilvēkiem? Man taču tik ļoti patika par to runāt...

Es negribēju šorīt celties, jo man gribējās visu dienu nogulēt gultā. Laiks patiešām nevedina uz pozitīvām domām, lai arī man vienmēr ir paticis lietus....vismaz no istabas loga. Bet istaba šodien smaržo pēc vaniļas, un man tik ļoti patīk te būt. Es pat neņemšu vērā, ka šī nav īstā oranžā* pasaule, bet ļoti līdzīga... atrodos mazajā, satīriskajā parodijā par oranžo* pasauli.

Es laikam gribēju tikai nedaudz parunāt šovakar. Un ja kāds mani ir uzklausījis, tad paldies. Tas laikam ir vienīgais, kas man vajadzīgs visvairāk pašlaik...
 
 
Mūzika: Stateless - Bloodstream