2010. gada 21. janvāris.
---
Tas sākās 16. decembrī 2009.
Tas tikai,lai es atceros.
Mēs bijām pazīstami tikai nepilnas trīs nedēļas.
Tas bija 1. janvāris.
Viņš izdomāja atbrauk, lai iedzertu kafiju.
Tas nebija randiņš.
Viņš palika.Viss bija labi. Viss bija sasodīti labi.
Tas bija 20. janvāris.
Viņš teica,lai atbraucu ciemos.
21. janvāris.
Es atbraucu 15:50.
Paspēju izsmēķēt pusi cigaretes un viņš jau bija klāt.
Jau pirmajās 5minūtēs viņš prasīja vai nav kāds autobuss vēlāk par 18.50. Mans autobuss bija 18.50.
Es teicu,ka nav, bet ja man tētis strādā es varētu sarunāt,lai viņš man atbrauc pakaļ.
Mans tētis nestrādāja.
Tā ir sakritība vai likteņa ironija?
Mēs aizgājām uz veikalu.
Nopirkām 6 aliņus un pepsi.
Mēs aizgājām pie viņa.
Dzērām alu.Runājām.Smējāmies.Klausījāmies.Skatījām
Tas nebija randiņš.Mēs to zinājām.
Mēs aizgājām uzpīpēt. Viņš man pateica,ka tas ir draņķīgi,ka autobuss tik ātri.
Laiks skrēja nemanot. Paredzami.
Viņš pateica - man bija doma... varbūt tu gribi palikt? Bet nē, es nespiežu, tas viss,ja pati gribi, protams..
Nē, es neatceros vārds vārdā tekstu.
Bet apmēram tā arī bija.
Neskatoties uz to,ko pateicu tēvam pa telefonu vēl pirms 40minūtēm, es piezvanīju un pateicu,ka mājās būšu rīt. Smieklīgi.
Mēs aizgājām pakaļ vēl aliņam. Vēl četriem aliņiem.Un cigaretēm.
Runājām.Dzērām.Pīpējām.
Es viņam padziedāju.Jā,haha,viņam patika mana balss.
Es viņam pateicu,ka labāk es to pateikšu acīs nekā bezpersoniski vēstulē.
Visu laiku atgādinādama - Vienīgais uz ko es ceru,ka tu man rīt neatsūtīsi vēstuli ar teksu,ka mums nevajadzētu runāties.
-Tu man patīc vairāk nekā cilvēks.
Pēc tam,jā,sasodīts, viņš sāka gruzīties. Teica, ka negrib, lai man sāp.
Man bija reibums. Man bija diezgan slikti, bet laika gaitā tas viss pārgāja.
Mēs aizgājām uz istabu. Bija kādi 23.00.
Mēs sēdējām viens otram pretī. Mūs šķīra apmēram metrs vai mazāk. Attālums pa brīdim samazinājās.
Viņš satvēra manas rokas.
Mēs zinājām,ka tas neko nenozīmēja. Mēs joprojām to zinam.
Tā mēs runājām.. apmēram pusstundu.Varbūt vairāk.
Pienāca kāds moments, kad es atvēros pavisam... es runāju... un raudāju. Jā, es raudāju. Bet no tā,ka mani pārņēmis patiesības vilnis.
Pa brīdim mēs palaidām vaļā rokas. Pa brīdim saskārāmies ar galvām un skatījāmies viens uz otru.
Moments,kad mēs sēdējām un runājām, es pateicu, lai pagriežas pret mani ar muguru.
Sākumā es uztaisīju nelielu spranda masāžu.
Vēlāk bužināju matus, darot nelielu galvas masāžu.
Mēs par to runājām arī ātrāk,virtuvē. Mēs par to runājām vēl ātrāk... vēstulēs.
Es viņam atkla pajautāju... - Saki... jā vai nē?
Viņš pagrieza galvu uz sāniem... pasmaidīja... - Nu jā...
Es satvēru viņa rokas... un teicu - Man ir kauns tev to prasīt... bet,ja es to daru, tad.... vai tu varētu mani nobučot? :)
Viņš... [JEL, ES NEATCEROS]... un tad jā,viņš mani noskūpstīja.
Pēc brīža mēs atkal runājam. Mēs esam viens otram tuvu,ļoti.
Mēs... atkal sākām skūpstīties.
Viņš aizgāja.
Es stāvēju istabā pie galda un skatījos ārā pa logu.
Bija pāri pusnaktij.....
Viņš ienāca istabā... es piegāju viņam klāt.
Es neatceros vai mūsu rokas saskārās.
Es satvēru viņa seju.... es viņu nobučoju. Vienkārši....... šķita,ka viņš gribēja vairāk, bet es atrāvos.
----------------
................
Jā...... viņš man atgādināja divas reizes, ka tas neko nenozīmē un cer,ka es to zinu un saprotu.
Protams.
Haha..... jā. Es zinu. Es neko neceru. Negaidu.
No rīta es viņam pateicu, ka man ir kauns tikai par divām lietām - tas,ko lūdzu un tas,ka raudāju viņa priekšā.
HAHA.
Viss ir labi.
Vēl viss ir labi.
Es ceru,ka tā būs.
Vismaz kādu laiku :)
Peace on us.
Ou... un frāze no manas mutes - I'm going to hell.
:D
Gan jau,ka nē.
...
P.S. nekas nenotika.
---
Tas sākās 16. decembrī 2009.
Tas tikai,lai es atceros.
Mēs bijām pazīstami tikai nepilnas trīs nedēļas.
Tas bija 1. janvāris.
Viņš izdomāja atbrauk, lai iedzertu kafiju.
Tas nebija randiņš.
Viņš palika.Viss bija labi. Viss bija sasodīti labi.
Tas bija 20. janvāris.
Viņš teica,lai atbraucu ciemos.
21. janvāris.
Es atbraucu 15:50.
Paspēju izsmēķēt pusi cigaretes un viņš jau bija klāt.
Jau pirmajās 5minūtēs viņš prasīja vai nav kāds autobuss vēlāk par 18.50. Mans autobuss bija 18.50.
Es teicu,ka nav, bet ja man tētis strādā es varētu sarunāt,lai viņš man atbrauc pakaļ.
Mans tētis nestrādāja.
Tā ir sakritība vai likteņa ironija?
Mēs aizgājām uz veikalu.
Nopirkām 6 aliņus un pepsi.
Mēs aizgājām pie viņa.
Dzērām alu.Runājām.Smējāmies.Klausījāmies.Skatījām
Tas nebija randiņš.Mēs to zinājām.
Mēs aizgājām uzpīpēt. Viņš man pateica,ka tas ir draņķīgi,ka autobuss tik ātri.
Laiks skrēja nemanot. Paredzami.
Viņš pateica - man bija doma... varbūt tu gribi palikt? Bet nē, es nespiežu, tas viss,ja pati gribi, protams..
Nē, es neatceros vārds vārdā tekstu.
Bet apmēram tā arī bija.
Neskatoties uz to,ko pateicu tēvam pa telefonu vēl pirms 40minūtēm, es piezvanīju un pateicu,ka mājās būšu rīt. Smieklīgi.
Mēs aizgājām pakaļ vēl aliņam. Vēl četriem aliņiem.Un cigaretēm.
Runājām.Dzērām.Pīpējām.
Es viņam padziedāju.Jā,haha,viņam patika mana balss.
Es viņam pateicu,ka labāk es to pateikšu acīs nekā bezpersoniski vēstulē.
Visu laiku atgādinādama - Vienīgais uz ko es ceru,ka tu man rīt neatsūtīsi vēstuli ar teksu,ka mums nevajadzētu runāties.
-Tu man patīc vairāk nekā cilvēks.
Pēc tam,jā,sasodīts, viņš sāka gruzīties. Teica, ka negrib, lai man sāp.
Man bija reibums. Man bija diezgan slikti, bet laika gaitā tas viss pārgāja.
Mēs aizgājām uz istabu. Bija kādi 23.00.
Mēs sēdējām viens otram pretī. Mūs šķīra apmēram metrs vai mazāk. Attālums pa brīdim samazinājās.
Viņš satvēra manas rokas.
Mēs zinājām,ka tas neko nenozīmēja. Mēs joprojām to zinam.
Tā mēs runājām.. apmēram pusstundu.Varbūt vairāk.
Pienāca kāds moments, kad es atvēros pavisam... es runāju... un raudāju. Jā, es raudāju. Bet no tā,ka mani pārņēmis patiesības vilnis.
Pa brīdim mēs palaidām vaļā rokas. Pa brīdim saskārāmies ar galvām un skatījāmies viens uz otru.
Moments,kad mēs sēdējām un runājām, es pateicu, lai pagriežas pret mani ar muguru.
Sākumā es uztaisīju nelielu spranda masāžu.
Vēlāk bužināju matus, darot nelielu galvas masāžu.
Mēs par to runājām arī ātrāk,virtuvē. Mēs par to runājām vēl ātrāk... vēstulēs.
Es viņam atkla pajautāju... - Saki... jā vai nē?
Viņš pagrieza galvu uz sāniem... pasmaidīja... - Nu jā...
Es satvēru viņa rokas... un teicu - Man ir kauns tev to prasīt... bet,ja es to daru, tad.... vai tu varētu mani nobučot? :)
Viņš... [JEL, ES NEATCEROS]... un tad jā,viņš mani noskūpstīja.
Pēc brīža mēs atkal runājam. Mēs esam viens otram tuvu,ļoti.
Mēs... atkal sākām skūpstīties.
Viņš aizgāja.
Es stāvēju istabā pie galda un skatījos ārā pa logu.
Bija pāri pusnaktij.....
Viņš ienāca istabā... es piegāju viņam klāt.
Es neatceros vai mūsu rokas saskārās.
Es satvēru viņa seju.... es viņu nobučoju. Vienkārši....... šķita,ka viņš gribēja vairāk, bet es atrāvos.
----------------
................
Jā...... viņš man atgādināja divas reizes, ka tas neko nenozīmē un cer,ka es to zinu un saprotu.
Protams.
Haha..... jā. Es zinu. Es neko neceru. Negaidu.
No rīta es viņam pateicu, ka man ir kauns tikai par divām lietām - tas,ko lūdzu un tas,ka raudāju viņa priekšā.
HAHA.
Viss ir labi.
Vēl viss ir labi.
Es ceru,ka tā būs.
Vismaz kādu laiku :)
Peace on us.
Ou... un frāze no manas mutes - I'm going to hell.
:D
Gan jau,ka nē.
...
P.S. nekas nenotika.
Mūzika: crossfade - cold
ir doma