un atkal man sagribējās iemest kaut kādu bezjēgas pilnu tekstiņu, jo, patiesībā, galīgi skumji...

un stulbākās lietas notiek pašā stulbākajā laikā, jo kas gan būtu domājis,ka es varētu būt tik neapdomīga?

es tagad sēžu te, savā 518. un dzeru kafiju... kafiju... kafiju... kafija man vēnās jau riņķo, bet labi ka tā, labi, ka ne cigarešu dūmi.

es nemūžam neatteiktos no vienas nakts viesnīcā, luksus klases, kādā 20. stāvā ar džakuzi un kafiju... un vispār, kurš gan atteiktos? būtu ideāli.

būtu ideāli, ja rīt notiktu ilgi gaidītais.
būtu ideāli, ja rīt nebūtu jāiet uz skolu.
būtu ideāli, ja rīt nevajadzētu pildīt skolas darbus.
būtu ideāli, ja es nebūtu tik neapdomīga... un tik stūrgalvīga... un tik principiāla.

es tagad sēžu te, savā 518. un dzeru kafiju.. es sēžu gultā, diezgan neērtā pozā, rakstu šo tekstu un dzeru kafiju.. melnu,melnu,kā mani sapņi, melnu, tik melnu kā nakts ziemā.. un nekā salda un gaiša tajā nav.

es varētu pat padomāt kaut uz sekundes simtdaļu, ka ar mani kaut kas ir pavisam ne-kārtībā, jo mani teksti sāk likties ne tik šausmīgi murgaini, cik biedējoši. tik biedējoši, ka varētu padomāt, ka esmu šizofrēniķe.

un kurš gan mūsdienās zīlē kafijas biezumos? tos es noskaloju izlietnē. kurš pat varētu ticēt, ka jebkas no tās zīlēšanas varētu piepildīties? es ticu tikai sev... dažreiz.

un cik bieži diennakts laikā cilvēks var sastapties ar dzīves gudrībām? bet tikai tādām, kuras viņš uzklausa? izlasot pāris teikumus, daudz no tā neiegūsi, pat nepaliek atmiņā, bet ir kaut kādi atsevišķi vārdi, kas sēž smadzenēs un grauž dvēseli no iekšas. gadās? jā..

es tikai pēdējos vārdus veltīšu... sev. es tikai veltīšu sev dzīvi, kura pienākas man un, sasodīts, pie visiem velliem, es tomēr tikšu TUR, kaut vai, ja būs jāgaida mēnešiem.


peace.
xoxo