Reizēm cilvēks vienkārši nepiedzimst. Varbūt viņa iespējamā māte tai dienā nokavē autobusu un neiepazīstas ar iespējamo tēvu. Vai arī iespējamais tēvs liktenīgajā dienā iedzer par daudz, un tā vietā, lai mīlētos, krāc un miegā kasa pautus. Reizēm dzemdības nenotiek kā nākas. Reizēm nokrīt lidmašīnas un avarē vilcieni. Reizēm cilvēki mirst ātrāk, kā gribētos. Un nenotiek tas, kam vajadzētu notikt. Kāds paliek viens, tā arī nesaticis otru.

Es mīlu cilvēku, kura nav. Jau divus gadus. Atnāku mājās no darba. Negatavoju viņam vakariņas. Nesagaidu mājās ar buču un mūžīgo jautājumu: kā gāja?

Viņš nesēž man blakus un neskatās ziņas, uzlicis roku uz manas kājas. Es nejūtu viņa plaukstas siltumu un nepieglaužos, lai iečukstētu ausī: ejam uz gultu?

Reizēm, kad klāju gultu, viņš neapskauj mani no mugurpuses, neuzrauj svārkus un spēcīgiem, nikniem grūdieniem neliek smilkstēt baudā. Es nekožu, neskrāpēju un nekliedzu. Jo tā nenotiek.

Pašu izdomātos svētkos es neuzvelku rišainu korseti, un mēs nedzeram šampanieti gultā. Es nekoķetēju ar viņu ballītēs, skūpstoties ar sievietēm. Jo uz ballītēm neeju. Bez viņa neeju. Tātad neeju vispār. Un nekrāsoju lūpas, nevelku īsus svārkus un rišainu vešiņu viņa dēļ. Jo viņa nav.

Es varētu stāstīt par viņu daudz. Es zinu par viņu gandrīz visu.

To zinu tikai es un Emma. Visi citi mani pazīst kā vientuļu, garlaicīgu, puscaurspīdīgu sievieti. Iespējams, glītu, bet neievērojamu. Emma mani pazīst labāk.

Viņa nāk ciemos reizi mēnesī. Es viņu apskaužu. Viņa mani nē. Emmas dēļ es iemīlējos cilvēkā, kura nav. Viņas stāstu dēļ par kārtējo mīļāko kārtējām seksuālajām dīvainībām es izdomāju savu mīļāko ar savām seksuālajām dīvainībām. Tā aizrāvos ar domāšanu, ka nu jau redzu viņu gandrīz skaidri. Ja tā ir taisnība, ka vēlmes piepildās, ja par tām pietiekami bieži domā, es viņu satikšu.

- Es braukšu uz Parīzi. Mareks teica, ka gribot mani izdrāzt Eifeļa tornī, - Emma plātās.

- Labi, ka ne AR Eifeļa torni, - saku.

- Nu tev i jociņi! - Emma runā, štaukājot mutē šokolādes trifeles, - ko tu atvaļinājumā darīsi?

Viņai ir skaistas, pilnīgas lūpas.

- Gribēju tev piedāvāt braukt uz manu vasarnīcu. Citādi tu te vientulībā nojūgsies.

- Un tur nē?

- Tur zāle jānopļauj. Puķes jāizravē. Vismaz būs ko darīt. Nesēdēsi un neizdomāsi pasaciņas. Es braukšu uz Parīzi, man nebūs laika.

Paraustīju plecus. Kāda starpība, kur pavadīt brīvo laiku ar neesošu mīlestību? Jāpaņem tik labi daudz vīna līdzi. Un kāda grāmata.

***

Vasarnīcā ierodos vakarā. Atveru vārtiņus. Viss aizaudzis. Emmu vairāk interesē drāšanās Eifeļtornī, ne mājas uzkopšana. Kur nu vēl zāles pļaušana vai ravēšana. Ieeju mājā. Viss vienos putekļos. Mitruma un pelējuma smaka.

Sakārtoju māju un iekuru pirti pagalma otrā stūrī. Iedzeru vīnu un apsēžos uz lāviņas. Aizveru acis. Miesa mirklī piesūcas ar pirts svelmi. Paliek vieglāk un labāk. Ja es nebūtu es pati, noteikti būtu ragana vai meža lauma. Un pēc pirts ietu vārtīties rasā.

- Tu vari vārtīties rasā arī tad, ja esi tu pati, - viņš nesaka un nenoskūpsta ceļgalu. Jo viņa nav.

Viņš neieziepē mani sprīdi pa sprīdim. Es to daru pati.

Vispirms kājas. Rokas. Krūtis apļveida kustībām, vēderu. Dibenu. Kāju iekšpusi. Maigi un lēnām, līdz ceļgali paši pavēršas uz āru. Es nejūtu viņa skūpstus uz kakla. Es nejūtu viņa pirkstus, satverot krūts galu. Tik spēcīgi un ilgi, ka gribas smilkstēt, bet zem nabas iedur asmens. Mēs neskūpstāmies. Netrinam mēli pret mēli, līdz tā kļūst raupja un sausa. Viņš neiekož man lūpā.

Viņš nepaņem mani uz rokām un neaiznes uz dušu. Nepagriež ar seju pret sienu, lai krūtis pieskartos aukstajām flīzēm. Viņš nepietupjas, nepabīda manas kājas platāk. Nepaver kaunuma lūpas un neliek ūdens strūklām padarīt mani ārprātīgu. Viņš to nedara. Jo viņa nav. To daru es pati. Ir labi. Vēl drusku, drusku, lai būtu pavisam labi. Vēl...

Sastingstu. Troksnis aiz durvīm. Kaimiņmājas saimniece, mollīga veča, stāstīja, ka apkārt blandoties zaglis. Esot apzagtas vairākas vasarnīcas, bet policija šo nevar noķert. Lēnām nogriežu ūdeni. Klausos. Kāds rosās pa pirts priekštelpu. Ierejas kaimiņu suns. Viss apklust. Lāga neizskalojusi matus, ietinos dvielī, drošības pēc paķeru ūdens ķipi, kā vienīgo ieroci, un basām kājām skrienu uz māju. Kurš muļķis domā, ka rasā vārtīties ir labi? Basās pēdas dzelsta aukstas adatas.

Aizslēdzu durvis, aizveru logus un no bailēm piedzeros. Pirms miega vēl nolamājos, atceroties iztraucēto orgasmu. Ja aizmiegot domāšu erotiskas domas, ir cerība, ka orgasmu nosapņošu. Reizēm man tas izdodas.

***

Viņa rokas mani glāsta. Viņš ir aizlicis manām acīm priekšā plaukstu. Mēs mīlējamies. Lēnām, jutekliski un klusi. Es aizmiegu, joprojām jūtot viņa skūpstus uz krūtīm, lūpām, starp kājām.

***

No rīta uzraujos sēdus. Likās, atkal dzirdu troksni. Klusums. Kaimiņu suns rej. Blakus manam spilvenam nolikts pļavas ziedu pušķis.

Zvanu policijai, bet nolieku klausuli. Ko man viņiem teikt? Ka sapnī mīlējos ar savu izdomāto mīļāko, bet no rīta uz gultas malas atradu ziedus, bet uz galda izēstu kotlešu šķīvi? Un, ja nu tas nebija sapnis? Iebāžu roku biksītēs. Pielieku pirkstus pie deguna. Es smaržoju pēc seksa. Ne izdomāta vai nosapņota. Pēc reāla seksa ar vīrieti. Uzlecu kājās, saģērbjos un skrienu pie kaimiņienes. Divatā tomēr drošāk. Jautāju, vai suns naktī nav rējis. Stāstu, ka dzirdēju kādu rosāmies gar pirti.

- Nebaidies, es to zvēru naktī laižu vaļā. Un Mariss arī neko nav dzirdējis.

Mariss ir viņas apakšīrnieks. Rīdzinieks, kurš noīrējis vienu no istabiņām. Padzeram tēju, nedaudz aprunājam Emmu, un nomierinājusies eju mājās. Kaimiņiene solās iepazīstināt ar Marisu.

Tupot rožu dobē ar kapli rokā, atceros nakts pieskārienus. Atceros tik spilgti, ka vēderā viss sagriežas. Atceros vieglu kokosriekstu smaržu, elsošanu. Es gribu vēl. Pat ja tas ir zaglis, maniakāls slepkava. Es viņu gaidīšu šonakt. Gaidīšu katru nakti, atceroties glāstus. Un, ja viņš neatnāks. Ja viņu noķers un ieslodzīs, es rakstīšu kaisles pilnas vēstules un katru vakaru dežurēšu pie cietuma mūriem, cerot vienā no logiem ieraudzīt viņu.

***

Pēcpusdienā ierodas pēc sviedriem un lētām cigaretēm smirdošs policists. Vakar esot apzagta netālu esoša vasarnīca. Paraustu plecus un klusībā noskurinos.

Pēc pāris stundām, ejot uz veikalu pa vienīgo ciemata ielu, man garām, lēni pa bedrēm zvārodamies, pabrauc policijas auto. Aizmugurējā sēdeklī sēž pinkains vīrietis, nedabiski uzblīdušu, gandrīz violetu ģīmi. Apstājos. Viņš skatās uz mani, smaida bezzobainu muti un pieliek divus pirkstus pie mutes. Izbāž starp tiem mēli. Man paliek nelabi. Vai tiešām naktī būtu mīlējusies ar viņu? Nekad vairs nedzeršu tik daudz! Un, ja dzeršu, tad vilkšu metāla biksītes ar piekaramo atslēgu.

Veikalā nopērku minerālūdeni un ieskaidroju sev, ka moka paģiras. Atpakaļceļā satieku kaimiņieni.

- Noķēra! - viņa smaida.

- Ko?

- Zagli. Tikko garām mašīnā veda. Neredzēji?

Atceros veci policijas mašīnas logā. Pēkšņi kājas vairs neklausa. Pieķeros pie kaimiņienes žoga stabiņiem un noslīdu zālē. Gribas vemt vai nomazgāties. Apkārt neizturami skaļi sisina sienāži.

- Maris, atnes ūdeni! - kaimiņiene iebrēcas, nomet kapli un, apskrējusi apkārt sētai, piesteidzas klāt.

- Kas ta nu? Slikti? Tu neesi stāvoklī? Ātros vajag saukt?

To dzirdot izvemjos. Stāvoklī no tā pretīgi-derdzīgi-riebīgā-necilvēka?

Kaimiņiene pietur mani aiz pleciem.

- Viss labi. Es laikam kaut ko nelabu ieēdu, - saku žagojoties.

Pēkšņi redzu vīrieša sandales savā priekšā. Un roku ar Nameja gredzenu pirkstā, turam glāzi.

- Viss kārtībā? - samtaina vīrieša balss.

Paceļu acis. Mariss sniedz man ūdens glāzi un smaida. Viņš palīdz piecelties. Apskauj. Viņa mati smaržo pēc kokosriekstu šampūna.