|
|
Monday, January 7th, 2013
|
2:58p - ...
Parka otrā malā atrodošais milzīgais, smilšainais, ar šūpolēm, slidkalniņiem, metāla kāpšanas redelēm piepilditais spēļu laukums toreiz šķita tik tālu, gluži kā otrā pasaules galā. Patiesībā pēc tā laika mērauklas tā patiešām arī bija vieta uz manas pasaules paša apvāršņa. Katrā ziņā sākumā tas bija pārāk tālu lai tur laiku man ļautu pavadīt vienam pašam.
Lielāko daļu rotaļu laika ārā es pavadīju mājas no trim pusēm ietvertajā zaļajā pagalmā. Pagalmā ar smilšu kasti, puķu dobēm, kokiem un dažādiem krūmiem. Pagalmā mēs ar māsu nebijām vienīgie, tur spēlējās vismaz ducis dažāda vecuma bērnu. Mēs šajā pagalmā bijām svešie, kuri nezkādēļ bija uzspiesti jau esošajam bērneļu bariņam. Tieši tā pret mums arī izturējās, vienmēr ķircināja, aprunāja un pat vardarbīgi dzina prom. Varbūt tieši tur man sāka rasties sajūta ka varu paļauties tikai un vienīgi uz sevi un no apkārtējiem pārāk lielu līdzjūtību, draudzību un palīdzību gaidīt nevajadzētu. Es arī necentos iepatikties turienes bērniem, necentos meklēt draudzību ar tiem. Man pilnīgi pietika pašam ar savām domām, prieku par skaisto apkārtni. Man bija savas rotaļas, sīkās nebēdnības un palaidnības, kurās pārējie nebija uzaicināti. Skatoties caur šodienas prizmu protams saprotu, ka citi bērni nebija ļauni, vienkārši nesaprata cik nepatīkami un sāpīgi jūtās cilvēks, kas ne tikai tiek izstumts no bara, bet tiek izmantots kā bara apsmiekla, ņirgāšanās un pāridarīšanas mērķi.
Pasaules čempionāts riteņbraukšanā!
Varbūt ne pasaules. Pat ne Padomju Savienības vai Latvijas. Arī Rīgas nē. Pavisam parasts notikums kādā no Rīgas māju pagalmiem, kuru nozīmīgu un svarīgu bija padarījuši vien apkārtējo māju bērni ar savām fantāzijām. Sacensība bez vecuma grupām, braucamrīku kategorijām... un noteikumiem. Mazāk par desmit dalībnieku cīņā par pārējo apbrīnu un uzslavām. Man noteikti bija jāpiedalās, jo uz velosipēda es jutos ļoti pārliecināts un ar savu "Spārīti" varēju itin labi konkurēt ar vecākiem zēniem un viņu "Škoļņikiem". Taisnā garā posmā priekšroka vienmēr būtu augumā raženākam un vecākam braucējam uz lielāka braucamā, bet pagalma trases trīs apļi bija līkločaini un bez īpašām iespējām ieskrieties. Uzvarētāju drīzāk noteiktu nevis fiziskais spēks un ātrums, bet veiklība un manevrētspēja pagriezienos. Bet vietējā bērnu kompānija laikam bija nolēmusi uz mūžu atstāt mūs nevēlamu svešinieku statusā. Lai piedalītos pasākuma iztērēt ne mazums spēku pārējo pārliecināšanā, bet beigu beigās žūrija tomēr deva savu piekrišanu un biju kvalificējies piedalīties šajā tik prestižajā notikumā. Pirms starta visi izbraucām izmēģinājuma apli lai iepazītos ar trasi un vēlāk nebūtu pārpratumu par nosprausto maršrutu. Pēc oficiālās noskaņas spriedu ka idejas autori un organizatori šai lietai pieiet ļoti nopietni, vai vismaz ir skatījuši televizijā īstas sacīkstes.
Starts! Diemžēl manā atmiņā ir izplēnējis pats starta brīdis. Neatceros vai tas tika dots ar svilpi vai kā savādāk. Tāpat neatminos vai braucienu uzsākām reizē, vai mazākajiem braucējiem bija kāds handikaps. Lai vai kā brauciens bija sācies un katrs mināmies un stūrējām cik nu bija iekšā. Man gāja tīri labi, es ātri vien biju ticis priekšā arī lielākiem zēniem uz lielākiem velosipēdiem. Taisnajos gabalos minos kā traks lai attīstītu pēc iespējas lielāku ātrumu, bet tieši līkumi bija mana priekšrocība, tajos es spēju manevrēt tik tiešām izveicīgi. Ar labām sekmēm es cīnījos pirmos divus apļus. Diemžēl tagad man ir jāapbēdina Tevi, lasītāj, ja biji domājis, ka šis notikums būs ar labām beigām un es triumfēšu sacīkstē. Tas nebija lemts. Viens no lielajiem zēniem, dēļ skaudības par manu sniegumu, dēļ vēlmes parādīt ka barā neesmu gaidīts vai kāda cita man nezināma iemesla dēļ, brīdī kad griezos kārtējā virāžā, braucot man blakus ar roku no visa spēka pagrūda mani sāņus un es apgāzos ar visu savu dzelzs zirgu, ceļiem šļūkdams pa smilšaino un raupjo asfaltu. Priekš manis sacensības bija galā, bez kārotās uzvaras, tikai ar ceļu, elkoņu un pašapziņas nobrāzumiem. Es biju piesarcis no dusmām par pāridarījumu, un apkārtējo smiekli un apsaukāšanās uz brīdi manī uzjundīja naudu pret visu cilvēku sugu. Kopš tā laika es vairs necentos nevienam izpatikt, uzspiest savu draudzību. Tā bija pirmā reize, kad pārliecinājos cik svarīgi ir cilvēki kam es rūpu un cik vienaldzīgi, nežēlīgi var būt pārējie. Jau agrā bērnībā bija sabrukusi ilūzija par cilvēces, kā tādas, līdzjūtību un labestību.
(comment on this)
|
|
|
|