Šis un tas par šo un to [www.Jy.lv arhīvs]

Jaunības dullumā es arī studēju visādas interesantas lietas, sākot kvantu fiziku, elektrotehniku un beidzot ar navigāciju un morfoloģiju. Bet termo akustika? Vai nu es biju ļoti slikts students un palaidu garām, jeb tiešam neko tādu mums nemācīja... Nu vienalga. Kādam Austrālijas studentam gan tas ir mācīts un viņš to ir apguvis apskaužami labi. Patiesībā viņš savas zināšanas ir pārvērtis kolosālā idejā, kā atvieglot dzīvi mums un mūsu planētai. Tas ir kārtējais ekoloģiskais risinājums automašīnām. Šoreiz gan dzinējs paliek tas pats vecais labais benzīnu dedzinošais, taču studentiņš ir atradis veidu, kā no izplūdes gāzēm izpūtējā radīt... kondicionieri.

Pirmajā brīdī tas var likties dikti aizdomīgi (un smirdīgi). Taču viss nebūt nav tik vienkārši. Vis ir daudz, daudz sarežģītāk. Tātad, no izpūtēja tiek novadīts siltums, kurš rada lielas amplitūdas skaņas viļņus (būs vēl trakāk), kuri savukārt atsitas pret metāla trubu sieniņām un rada "aukstos punktus". Gar šīm "aukstumpumpām" plūstošais gaiss tiek atdzesēts un tālāk jau novadīts automašīnas ventilācijas sistēmā. Tātad, īsi sakot cikls ir tāds - siltums pārvēršas skaņā, un skaņa pārvēršas aukstumā. Brrrr...

Bet acīmredzot tas viss darbojas, jo ideja pati par sevi nemaz nav tik jauna. Tikai tās iespējamo pielietojumu automašīnās pirmais pamanīja šis Austrālijas students.

Varbūt šeit ir kāds, kas cītīgāk mācījās un var pastāstīt ko vairāk par termo akustiku?

Nez vai kāds var izskaidrot to dīvaino sajūtu kas pārņem ieraugot pamestas mājas, parkus un pat pilsētas. Un tomēr šīm pamestajām vietām piemīt savs vilinājums, maģiskums. Dažreiz tās ir bērnības atmiņas, citreiz pārdomas par to, kā šeit kādreiz dzīvojuši un strādājuši cilvēki. Reizēm vienkārši pārņem mazliet biedējoša sirreāla sajūta - ir ēkas, ir ielas, bet nav cilvēku.

Kāpēc es par to visu tā aizdomājos? Jo atradu ļoti interesantu bilžu galeriju par dažādām pamestām vietām Japānā. Tur varam apskatīt kā izskatās pamests izklaides parks, cietums uz atsevišķas salas jūrā (līdzīgi, kā slavenais Alkatraz San Francisko) un citas, ne mazāk interesantas vietas.

Šeit galeriju sākums. Lapa japāņu valodā. Ja vēlaties saprast ko vairāk, varat lietot Google tulkotāju angļu valodā.


[Tālāk]

Šļūc. Peldi. Lec. Griezies. Mēģini smaidīt. To visu var izveikt ar pavisam parastu piepūšamu mētelīti. Sauktu par SUMO Tube. Nezinu gan kurā kategorijā tas ietilpst - palīgrīks jeb apģērbs, bet tas vienalga. Galvenais ir lielie prieki šļūcot pa ūdeni.

Sumo trubai ir daudz priekšrocību - nav jāprot turēties uz slēpēm, nav jāprot peldēt (ar tādu piepūšamu burbuli var veselu ģimeni noturēt virs ūdens), būtībā, nekas nav jāprot. Tik vien kā turēties pie troses un smaidīt, kad kāds fotografē.

Kam smukus datora skaļrunīšus? Jā, jā, tās cūkas ir skaļruņi. Tumbiņas. Katrai cūciņai dibenā iesprauž vadiņu un tā sāk dziedāt. Vai kviekt. Atkarībā kur iesprausts vadiņa otrs gals.

Nu tā, feina izklaide pusaudžiem un vecmāmiņām. Nu tām vecmāmiņām, kas visu dienu pie datora sēž. Ir taču tādas. Jeb nav? Gan jau, ka ir.

Ak jā, skaļumu regulē grozot astīti.

Nu vairs galīgi nedod elpot. Vispirms jau jaunie, neapmānāmie radari. Un tagad šis. Stāvvietu spiegs.

ParkingEye ir sistēma, kas pieskata autostāvvietas. Nē, nē - ne jau pieskata vai mūsu auto netiek apskādēti. Tā pieskata vai mēs esam samaksājuši par stāvvietu! Tiklīdz auto iebrauc stāvvietā, tā tas tiek "pieskaitīts". Ja konkrētā laika periodā par auto netiek samaksāts, nelietīgais spiegs sūta ziņu stāvvietas uzraugam, ka nu ir laiks "līmēt plāksteri logā". Tas pats, ja auto stāvvietā atrodas ilgāk kā par to ir samaksāts. Ziņa-uzraugs-plāksteris.

Nu es jums teikšu, tas vairs nav smieklīgi. Orvelam bija taisnība, drīz tiešām mūsu dzīvi pieskatīs un kontrolēs Lielais Brālis.