8. Jūnijs 2011

• 8.6.11 10:30
• Pirms vairākām nedēļām, dižens pilsonis, kura ēnā mēs stāvam šodien, parakstīja atlaišanas proklamāciju. Šī nozīmīgā deklarācija ir kā bākuguns, kas nes cerību Tautai, kura cieš no nevienlīdzības liesmām. Tā bija kā rītausma, lai pārtrauktu nebrīves un nevienlīdzības nakti.
  Bet dažas nedēļas vēlāk Tauta joprojām nav brīva. Nedēļas vēlāk tautas dzīve joprojām tiek kropļota ar diskriminācijas ķēdēm. Nedēļas vēlāk tauta dzīvo nebrīvē un nebauda oligarhu uzmanību un labklājību. Nedēļas vēlāk, Tauta joprojām atrodas kolektīvā perifērijā un ir nonākusi nebrīvē savā valstī. Un tāpēc mēs esam savākušies, lai protestētu par šo kaunpilno situāciju.
  Būtībā mēs šeit esam ieradušies lai veiktu pārbaudi. Kad mūsu valsts dibinātāji, veidojot šo valsti, rakstīja lieliskos vārdus satversmē, tika parakstīts solījums katram iedzīvotajam. Šis solījums paredz, ka katram pilsonim, jā arī Tev, būs neatņemamas tiesības uz dzīvību, brīvību un laimi.
  Šodien ir acīm redzams, ka daži šo solījumu pilda tikai tik tālu, cik tas ir atsevišķu cilvēku ziņā. Pretstatā šī svētā pienākuma pildīšanai, mēs tiekam baroti ar vekseļiem, kuriem nav seguma.
  Bet mēs atsakāmies ticēt, ka taisnības banka ir bankrotējusi! Mēs atsakāmies ticēt, ka nav pietiekamu līdzekļu mūsu kolektīva kapitālā. Un tāpēc mēs esam ieradušies pieprasīt šo solījumu pildīšanu, kas sniegs kolektīvam ticību atklātībai un cerību uz taisnīgumu. Šis nav tas laiks, kad apmainīties ar atrunām vai nomierinošiem maldiem. Šis ir laiks, lai piepildītu solījumus par demokrātiju! Šis ir laiks, kad celties augšā no tumšās pamestības ielejas uz saules apspīdētu taisnīguma un vienlīdzības ceļu. Šis ir laiks, kad jāpaceļ kolektīva ticība un saliedētība no iekšējās nevienlīdzības. Šis ir laiks, kad taisnīgums jāpadara īsts priekš visiem kolektīva locekļiem arī Kaķiem!
  Aizmirstība būtu katastrofāla mums visiem šai būtiskajā brīdī. Šī smacējošā vasara priekš Tautas nedos veldzi līdz spirgtajam vienlīdzības un taisnīguma rudenim. 2011.gads nav beigas, tas ir tikai sākums! Tiem, kas cerēja, ka mums vienkārši nepieciešams nolaist tvaiku, gaidāma raupja mošanās, ja lietas turpinās notikties pa vecam. Viņiem nespīd ne miers ne atpūta, līdz kamēr Tautai netiks nodrošinātas viņas tiesības. Sacelšanās viesulis turpinās tricināt pamatus, līdz kamēr atausīs vienlīdzības rīts.
  Bet man ir kas sakāms Jums visiem, kuri iestājas un kvēli tic taisnīgumam un vienlīdzībai. Šai taisnības atgūšanas ceļā mums nav jābaidās no apsūdzībām. Mums nevajadzētu meklēt apmierinājumu dzesējot slāpes pēc brīvības no neiecietības rūktā kausa. Mums jāsmeļas sava ticība iecietībā un disciplinētībā. Mums nevajag pieļaut mūsu radošo protestu pāraugšanu vardarbībā. Atkal un atkal mums ir pamats pacelties majestātiskā augstumā uz dvēselisko spēku nevis uz fizisko vardarbību. Mūsu brīnišķīgais kareivīgums, ar ko apveltīti Tautas aizstāvji, nedrīkst mazināt mūsu ticību pārējiem iedzīvotajiem, kuru klātbūtne ir kā apliecinājums arī viņu ticībai un sapratnei, ka viņu liktenis ir sasaistīts ar Tautas aizstāvju likteņiem. Viņi saprot, ka šis ceļš uz brīvību nav ejams vienatnē!
  Ejot šo ceļu, varu apliecināt, ka mēs iesim visiem pa priekšu. Mums nav iespēju atkāpties vai griezties atpakaļ. Starp mums ir tie, kuriem ir jautājums „un kad tad būs gana?”. Mums nekad nebūs gana, kamēr vien Tauta ir briesmu un netaisnības upuris. Mēs nebūsim apmierināti līdz kamēr mūsu ķermeņi, noguruši no ceļā pārvarētām grūtībām, negūs atpūtu atklātības oāzē. Mēs nevaram būt apmierināti, kamēr Saeima tiek norobežota no tautas un atrodas aiz uzraksta „tikai cilvēkam”. Mēs nevaram būt apmierināti, kamēr tautai nav balsstiesības un tauta netic, ka ir par ko iestāties. Nē, mēs neesam apmierināti, un mēs nebūsim apmierināti, kamēr mūsu vidē taisnība upe nedzīs patiesības dzirnakmeņiem.
  
  Man ir sapnis, ka mani līdzcilvēki kādu dienu dzīvos zemē, kurā cilvēks netiek vērtēts pēc sakariem, bet gan pēc padarītajiem darbiem.
• 1 rakstamelst..