 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
jantup's Journal
Konstatēju, ka neesmu iepukstējis par tēmu. Daži tvīti gan varētu būt pasprukuši, bet nu, pēc nesen publicētās valsts stratēģijas sapratu, ka šī nav tēma, par kuru man būs iespējams izteikties X*140 formātā un to tā arī atstāt.
Vēsture.
Kkad, pirms kādiem 2-3 gadiem ienācās doma: "Kāpēc mēs mājās nešķirojam atkritumus?" Doma bija tik kņudinoša, ka sapratu - bez kkā darīšanas neiztiks. Nu ne gluži bijām pilnīgi nulles, izlietotās baterijas maisiņā krājās jau gadiem, nebija tik trāpījusies deguna galā acīmredzama vieta, kur no tām tikt vaļā. Tās pāris mazās kastītes, kas šur un tur bija manītas, laikā, kad reāli sāku domāt par vaļā tikšanu, jau bija par mazu :) Bija vēl šāda tāda elektronika iekrājusies, kuru roka necēlās mest parastajā misenē.
Iestarpinājums. Kkadā brīdī bijām pārslēgušies no beterijām uz bateriju formāta akumulatoriem. Sākotnēji dēļ skopuma, bet nu arī daudzdaudz reižu mazāk pārpalikumu.
Saņēmos un sāku meklēt, kur un kā. Jā, pie dažiem lielveikaliem esmot, darba laiki tik tādi ierobežoti. Un nekas nebija īsti pa ceļam... Kādu brīdi šķita - da nu. Bet doma turpināja kņudēt. Viss beidzās ar braucienu no Salaspils uz Sarkandaugavu. No bateriju maisiņa un elektronikas biju ticis vaļā, nosvilinot dažus litrus 98ā.
Nākamais solis. Ikdienas atkritumu šķirošana. Vispirms, jāuzzina, ko tad vispār vērts šķirot. Salaspilī ir laukumiņi, tur - papīrs, plastmasa stikls + protams, "parastie" atkritumi. Forši. Uztaisīju sarakstu mums pašiem atgādinājumam, noliku kastes, sākam šķirot. Pirmajā brīdī visneskaidrākais: kur likt tetrapakas, kuras acīmredzami sastāv no papīra un plastikāta. Izrādās, nekur, tās pie mums nešķiro. Izbrīns. Pie reizes uzduros konkrētākam aprakstam, ko nozīmē "plastmasa", izrādās, tikai pet pudeles. Vēl lielāks izbrīns. Bet nu neko, ja nav tad nav, nav jau arī jēgas ar savām aktivitātēm sagādāt papildus darbu tiem, kas tos manus atkritumus pēc tam pāršķiro.
Piebilde par pārtikas atkritumiem. Jau māju iekārtojot virtuves izlietnē tika ielikta maļāmā ierīce. Lielakā daļa pārtikas atkritumu veiksmīgi nonāk kanalizācijā, kur, ceru, tiek pārstrādāta.
Vienu dienu vedu savu šķirojumu uz laukumiņu, krāmēju pa konteineriem un... man uzbrūk. Nē, neviens negrasās man atņemt šķirojumu. Un arī ne "nododamo" pudeļu mednieki, kuri jau ir zināmi un kuriem tās standarta pudeles, ja tādas ir, tiek atliktas atsevišķi, ne kopējā stikla konteinerā. Skaļi man tiek vaicāts, kas es tāds esmu un ko te meklēju. Laikam nav acīmredzami... Paskaidroju, ka tieku vaļā no atkritumiem. Bet es neizskatoties pēc vietējā, kur es dzīvoju? Nu, tepat Salaspilī, kāds kilometrs būs. Tad lai savācot savus atkritumus un tinoties, šis esot "viņu" laukumiņš un "viņi" par to maksājot. Mēģinu skaidrot, ka šis ir manai mājai tuvākais laukumiņš, kur var tikt vaļā no šķirotajiem atkritumiem, nedaudz aizķeroties, jo nevaru ātrumā pārtulkot "šķirotie atkritumi", tādēļ pasaku "стекло, бумага, пластмасса" un ka par savu "parasto" atkritumu izvešanu maksāju kā visi. Uz mani paskatās tā, it kā es būtu no mēness, nevis no Salaspils, balss kļūst tikai skaļāka. Karoče, esmu noziedznieks... Saprotu, ka manas spējas adekvāti komunicēt situāciju ir izsmeltas. Atmosfēra kļuvusi, manuprāt, tik neadekvāta, ka neadekvāts kļūstu arī es. Pasūtu acīmredzami pensionēto kundzi dirst, pabeidzu savu darāmo un braucu prom.
Vakarā iedomājos, a varbūt man nav taisnība, par šķiroto atkritumu izvešanu man ir kkādā mistiskā veidā kādam jāsamaksā? Eju www.salaspils.lv, atrodu kkādu dokumentu, no kura izlasīšanas pilnīgi skaidrs nav, bet izklausās, ka šķiroto atkritumu izvešana ir izvedēju interese un iedzīvotāji par to nemaksā. Nomierinos. Itkā, jo vēlāk, gribot pārlasīt minēto dokumentu, to vairs neatrodu.
Kopš tā laika vedu šķirotos atkritumus uz nākamo tuvāko laukumiņu, jo zinu, ka komunikācija ar nokaitinātām tantēm nav mana stiprā puse un rupji lamāt nepazīstamus cilvēkus kkā nav tas, ko gribu darīt ikdienā. Tomēr, laiku pa laikam pieķeru sevi, ka, izkrāmējot atkritumus pa konteineriem, atskatos pār plecu. Trauma.
Aprakstot šo piedzīvojumu atkal uzvilkos. Peace, man vēl ir ko teikt :)
Mans vērojums - nemērot - škiet, ka no kopējā atkritumu daudzuma visdažadākais iepakojums sastāda vismaz trešdaļu. Diemžēl ļoti daudz no tā nešķiro...
Vēl viens pārsteigums bija, kad iedomājos, ka samazinājušās nešķirojamās atkritumu daļas koteinera izvešanu tagad varētu veikt retāk, jo tas nekad nav pilns. Nu, skopums arī. Nekā, atkritumus izved ne retāk kā reizi divās nedēļās, punkts. Ja ir paredzēts, ka tu piemēslosi X kubikmetrus gadā, tad lūdzu esi tik labs un piemēslo. Tiesa, kopš tā laika Salaspils ir nomainījusi izvedēju, jāpainteresējas, mož šie ir draudzīgāki.
Nu kkā tā mums ir gājis.
Pāris problēmas vēl karājas gaisā. Viena ir par dārza bioatlieku iznīdēšanu. Kkā kompostā visu salikt nevaram, paliek pāri. Konteinerā mest
niedrīkst. Nez kādēļ tā, ar ko tie atšķiras no ēdienu atliekām, kuras lielākā daļa tautas tur met? Ātras kompostēšanas aparāts K-Rautā maksā ap 600 Ls, ah.jeķ.
Otrs, nu jau kādu laiku krāju kastē metāla konservu bundžas un vāciņus. Isti nezinu, kur likšu, bet gan jau nāks laiks, būs padoms :)
Secinājumi:
* Mūsu valstī atkritumu pārstrādes jomā nav vēl viss forši, ne sistēma, ne cilvēku domāšana.
* Mana personiskā vēlme šķirot atkritumus ir no a) kā kaķim, vēlme nedzīvot pašam savos sūdos, tikai bišku plašāk un racionālāk, b) skopuma motivēta, c) zaļā domāšana kā tāda ir emocionāli vismazāk motivēta, tādas prāta konstrukcijas vien ;) Intuitīvi šķiet / gribētos domāt, ka ja zaļie savus lozungus mēģinātu pārtulkot latvieša pragmatiskajā redzējumā, viņiem veiktos daudz labāk.