 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
jantup's Journal
http://www.apollo.lv/portal/news/articl
Grūtups man patīk. Ne tikai tādēļ, ka viņš saka ko līdzīgu manām domām - šoreiz viņa teiktais pa pusei saskan ar manis iepriekš, sadaļā par budžetu, pausto: dažādos veidos saskaitīt ciparus - nav sasniegums. Arī citas viņa domas iepriekš man ir izklausījušās jēdzīgas. Vienkārši intuitīvi - jēdzīgas, neko neargumentēšu.
Pa pusei saskan... kas ar otru pusi? Vai situācija ir revolucionāra? Manuprāt to nekad nevar zināt iepriekš :) Tikai tad, kad tas notiek, ir skaidrs - viss - IR. Varbūt pirmsrevolucionāra? Lūdzu ņemiet vērā, ka pirmsrevolucionāro situāciju ir daudz vairāk kā revolūciju... ne visas revolūcijas piedzimst.
Jā, manā galvā un sajūtās situāciju VARĒTU nosaukt par pirmsrevolucionāru. Ne tādēļ, ka es būtu palicis bez darba vai iztikas līdzekļiem. Ne tādēļ, ka manā tuvākajā apkārtnē būtu problemātiska situācija. Jā, ir gadījies, ir bijis, bet tas nav tas. Ir sajūta, ka es GRIBU palikt bez darba. Ok, droši vien tas ir stāsts gan par konkrēto darbu, gan par to, ka es negribu, lai mana ģimene paliek bez iztikas līdzekļiem, droši vien tur ir daudz dažādu faktoru. Gribēju tikai teikt, ka man visu laiku ir šķitis, ka mana personiskā situācija nav tik ļoti saistīta ar citu situācijām. Šodien šķiet, ka ir gan.
Pēdējos divos gados viens no mana darba (ok, nepatīkami, stresaini, bet tomēr nepieciešami) aspektiem ir bijis, ka man jāatlaiž no darba cilvēki. Cilvēki, kurus es neesmu pieņēmis darbā. Jautājumi:
1. Es daļu no šiem cilvēkiem nekad nebūtu pieņēmis darbā. Ne tādēļ, ka viņi būtu slikti speciālisti vai, pasarg dievs, slikti cilvēki. Viņi nav bijuši īstajā laikā un īstajā vietā. Kas saliek kopā īsto laiku ar īsto vietu? Citi cilvēki. Vai arī es?
2. Ko īsti neesmu iemācījies vai izdarījis es pats, ka es daru to, ko daru? Nē, es esmu tas, kas es esmu, daru to, ko zinu, varu, nojaušu...
Lūdzu piedodiet visi tie, ar ko man šajos pēdējos divos gados ir nācies runāt īsi - tu vairs te neesi vajadzīgs. Es tiešām ceru, ka esat redzējuši šo notikumu arī kā jaunu iespēju, es tiešām ceru, ka lielākajai daļai no jums šī iespēja jau ir realizējusies. Es tiešām domāju, ka pārmaiņas mums visiem nāk par labu. Un, jo asākas, jo labāk. Kad pārmaiņas notiks ar mani? Es saprotu, ka būtu jābūt tik prātīgam un pašam tās jānoorganizē... bet ne vienmēr tu redzi, it īpaši kad zem lupas esi tu pats.
PS Atcerējos vienkāršiem vārdiem formulēto revolucionārās situācijas definīciju (saknes laikam bija Marksa darbos; jeb Ļeņins to teica?): tas ir tad, kad apakšas vairs negrib dzīvot pa vecam un augšas vairs nevar (dzīvot pa vecam). Ja es mēģinu to pielietot patreizējai situācijai, tad nekāda revolucionārā situācija neiznāk. Tobiš, ja ņemam veco definīciju, ka "augšas" ir "valdība" un "apakšas" ir "tauta". Jo valdība dara to pašu un taisās turpināt - skaitīt naudu un tikai. Un tauta - mēs visi - arī. Un tas nav stāsts par sanākšanu ar lietussargiem vai stiklu sišanu, ekonomiskās pārmaiņas, par kurām ir tāda cepšanās, rodas no INDIVIDUĀLAS PERSONISKAS INICIATĪVAS.
PPS Man tikai šķiet, ka vecā definīcija tomēr neder.