- 3/6/08 02:26 pm
-
Nē, tas nebija Viļņa gals, tas bija viņa postošais tēls, kas atspoguļojās rāmajā avota ūdeni. viņa dzīve bija kā purvs, no kura viņš nekādi nevarēja izrāpties. Viņš to saprata un tāpēc bija atnācis uz šo svēto vietu pielūgt tuvējo skudru pūzni, lai varenais skudru gars Skudris atpestī viņu no šīs dzīvēs mokām. Pasmēlis ar saujām skaidro avota ūdeni un nobaudījis malku, Vilnis tūdaļ sajuta atvieglojumu, kas nāca caur dibena galu pusšķidrā formā. Sasodītais kolhozs! Atkal avots pieganīts ar minerālmēslojumu! bet ari šajā mirkli bija kāda burvība, jo jau trīs dienas Vilni bija mocījis aizcietējums. Gribot negribot jāsāk ticēt pārdabiskajam. un tā Vilnis nometās ceļos lielā skudru pūžņa priekšā un skala balsi saka saukt vareno Skudri. Sauca stundu, divas, bet no Skudra ne vēsts. Tā pienāca nakts, un Vilnis uz ceļiem stāvot iemiga. Sapņos viņam rādījās dažādas ērmības: te viņš stāvēja rudzu lauka vidu un spārdīja noplūktu dzeguzi, te skreja pa lielceļu, ar dakšām rokās. Te pēkšņi viņš it kā apstājās un no kūts izlīda Skudris. "Vilni!" viņš teica: "šīs cūcības beidzot ir jāizbeidz! Ej mājās un stājies pretī savam liktenim! Cīnies kā vīram klājas!" Un tad Vilnis atmodas. Viņš saprata, ka pats ir sava likteņa lēmējs un Skudra vardu iedvesmots, priecīgi svilpodams, devās mājās. Lai gan bija vēls, viņu pie mājas durvīm gaidīja ciema priekšsēdētājs, plencis un varmāka Modris Rudzītis. Acīm zvērojot tas vicināja dūri un auroja: "Vilni! Lops! Kāpēc kolhoza lauki nav nopļauti!?" Varēja saprast, ka Modris ir pamatīgā skurbulī un atnācis izgāzt savas dusmas uz Vilni, jo visos kolhoza laukos bija sastādītas bietes. Pirms pāris stundām Vilnis arī būtu izdarījis, ko Modris liek, bet viņa ausīs skanēja Skudra vārdi un viņš ņēma likteni savās rokās. Sagrābis Rudzīti aiz čupra, viņš sauca: "neģēlīgais mūdzi! Tava stunda ir situsi! Zvēru pie savām pieķēzītajām biksēm, ka tu tūlīt satiksi savu mirušo vectēvu, kas ellē svilst!" To dzirdot, Modris beidzot atskurba. Tas nebija noticis pēdējos trīspadsmit gadus! "Pažēlo, Vilni!" tas lūdzās:" es vairs nedzeršu! Tikai pažēlo, atdošu kolhozu tavās rokās!" Un notika kā Modris teica. Vilnis nu ieņēma kolhoza priekšsēdētaja posteni. Viss sāka iet uz labo pusi, kolhozs bija izpildījis piecgades normu jau trešajā gadā, lopu skaits bija dubultojies un bija uzcelts ari jauns kultūras nams. Bet bija arī savas dīvainības - kolhoza ģerbonī tagad bija attēlota skudra ar sirpi un āmuru rokās un pie kultūras nama dižojās piemineklis, kas attēloja skudru, ar Ļeņina galvu, kas katrā rokā turēja pa cepurei. Komunisma ideologi to tikai slavēja, jo skudra simbolizēja čaklumu un nesavtīgu darbu. Visiem tas bija pa prātam, tikai ciema priekšnieka Rudzīša nodzertajā prātā bija citas domas. Kas gan tik ļoti spēja izmainīt šo ierindas alkoholiķi Vilni vienā vakarā? Tas bija jāizdibina. Paķēris padusē divas šņabja pudeles, tas devas pie Viļņa mātes Mirdzas, kas apkārtnē bija pazīstama kā tenku vācele un garnadze. Mirdza Rudzīti sagaidīja ar atplestām rokām un tiklīdz viņš spēra soli pāri slieksnim, Modris jau nemanot bija šķīries no savam brillēm, kas tagad atradās viltīgās garnadzes azotē. Jautri šķindēja glāzes un drīz jau tenkošana ritēja pilnā sparā. Ko tik Modris neuzzināja! Skaidrītes dēls šķiras ar Milijas brāļa vedeklu mopēda dēļ, vecais Alberts nosvilinājis sievas kumodi un kaimiņu Juris pakāries zārkā. Tā tas turpinājās stundas divas, bet par Viļņa pārmaiņām ne vārda. Tomēr Modrim izdevās ievirzīt sarunu pareizajās sliedēs un drīz Mirdza jau aizrautīgi stāstīja par vareno Skudri. Ak, tad tādas tas lietas! Rudzītis atvadījās no mirdzas un steigšus devas uz avotu mežmalā. Arī viņš juta atvieglojumu pēc ūdens nobaudīšanas un sekojot Mirdzas teiktajam iegūlās skudru pūzni. Viņš, protams, nerēķinājās ar to, ka Mirdza mēdz savu stāstījumu mazliet piepušķot un jau pēc piecām minūtēm raustījās agonijā. Skudras lodāja pa Modra ķermeni un dzēla visās iespējamās vietās! Lai nu cik varaskārs viņš bija, tomēr šīs mokas Modris nespēja panest, un ar mežonīgu kliedzienu tas metās avotā. Sasniedzot avota dibenu, modri gaidīja jauns pārsteigums. Pēkšņs kniebiens kājā, pēcpusē un rumpja augšējā daļā izsvieda skudrām klāto plenci krastā. Avota dibens, kā moris novēroja no koka galotnes, mudžēja no vēžiem. Kratot nost skudras, tas pavērās uz augšu cerībā ieraudzīt skaidrās debesis, tā vietā Modrim pretī lūkojās satrakots Latgales staltūpju pāris, kuru ligzdā viņš pašlaik sēdēja. Ūpji no Modra atstājās tikai pie viņa mājas sliekšņa. Klāts neskaitāmām kodienu, kniebienu un knābienu brūcēm, Rudzītis bezspēkā saļima zem galda. Te nu viņa aptumšotajā prātā parādījās neskaidrs varenā Skudra tēls. Skudris bija tērpies baltos lindrakos un ķetnās turēja degvīna pudeli un nieri. "Šīs lietas ir nesavienojamas!" spalgā balsī kvieca Skudris. Rudzītis atmodās aukstiem sviedriem klāts un saprata Skudra zīmi. Pie visām viņa likstām vainojama tikai viņa paša aizraušanās ar spirtotajiem dzērieniem un pārliecīgā bravūrība sabiedriskajā dzīvē. Kopš tās dienas neviens vairs neredzēja Rudzīti skurbulī, vai ālējoties pie ciempadomes. Viņš bija mainījies uz labo pusi. Drīz ari ciems piedzīvoja uzplaukumu: tika izremontēta skola, nojaukts kandžas brūzis un vietējā milicijas iecirkni ierīkota atskurbtuve. Modris tagad gāja roku rokā ar visu mīlēto kolhoza priekšsēdētaju Vilni un viņu lielisko valdīšanu izjauca tikai atmodas laiku sākšanās.
(C) Haralds AKA POSTS