- 3/5/08 03:43 pm
-
Stāsts.
Velnišķā Horeogrāfa atriebība
1973.gadā Rīgā tika nodibināts Avena Kolbra baleta pulciņš “Naskās kājas”. Pulciņu vadīja horeogrāfs Vīlnags Skonsts. Katru dienu viņa vadībā trakulīgās dejās griezās gan jauni, gan veci. Slavenākais “Nasko kāju” priekšnesums bija pensionāra Viļņa Kapa piruete bērnu pulciņa vidū. Šī deja tiešām aizrāva visus – Vilnis griezās skatuves vidū kā Velna apsēsts un viņam apkārt jestri lēkā bērni Ļeņina maskās. Jā, tās tik bija dienas! Vīlnags tika vai uz rokām nēsāts, un nebija neviena, kurš nezinātu deju kolektīvu “Naskās kājas”. Pulciņš zēla un plauka, bet tad sākās grūtas dienas. Aizvien mazāk nāca cilvēki uz pulciņa priekšnesumiem, jo Rīgā bija parādījies cirks, kuru vadīja klauns Vafelērijs, proti, tumsonīgie ļautiņi tagad deva priekšroku stulbiem jokiem un atstāja baleta mākslu novārtā. Balets vairs nebija modē. Tā arī pagaisa horeogrāfa Vīlnaga cerības par baleta mākslas virsotnes sasniegšanu jo pulciņš bija izjucis un vienīgais tā dalībnieks bija pensionārs Vilnis Kaps.
“Nožēlojamais klauns! Lupatlasis! Plencis un varmāka!”, kliedza Vīlnags istabas vidū: “gan es viņam parādīšu! Visi uzzinās par baleta mākslas spēku! Turpmāk mani sauks par Velnišķo Horeogrāfu! Mana deja liks nobālēt visai pasaulei!” Un tā Vīlnags kļuva par Velnišķo Horeogrāfu, kura mērķis bija iznīdēt klaunu Vafelēriju ar visu viņa cirku.
Pagāja mēnesis un pienāca 8.marta svinības. Vīri devās apsveikt sievas, dēli mātes, bet pensionāri devās nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Tur arī pienāca tas brīdis, kad atklātībā visā savā spožumā parādījās Velnišķais Horeogrāfs. “Es esmu kā bite, kas aplido ziedus, es esmu kā baļķis, kas piedrazo upi, es esmu Velnišķais Horeogrāfs!” sauca Vīlnags un par sašutumu pensionāriem sāka dejot kandžas dzinēju ainu no baleta “Zeltainā strūkla”. Visi pensionāri aizgrābti skatījās Velnišķā Horeogrāfa dejā līdz tas pazuda no viņu redzesloka tinies rozā dūmakā.
Turpmāk neviens saviesīgs pasākums nebija iespējams bez Velnišķā Horeogrāfa parādīšanās. Cilvēki bija sašutuši par viņa uzdrīkstēšanos rādīt sabiedrībai visu nīstās baleta mākslas priekšnesumus. Tagad taču modē ir cirks! Balets nevienu neinteresē! Un arvien biežāk Rīgas Centra rajona milicijas nodaļa sāka saņemt iesniegumus no sašutušajiem iedzīvotājiem, kas lūdz aizturēt un atmaskot ļaundari. Bet, diemžēl, tas nebija iespējams, jo Velnišķais Horeogrāfs vienmēr pazuda nemanīts rozā dūmakā.
Tomēr bija viens cilvēks, kurš Velnišķo Horeogrāfu atpazina jau tā pirmajā uzstāšanās reizē – tas bija pensionārs Vilnis Kaps, kurš nevarēja nepazīt savu ilggadējo skolotāju. Tomēr viņš saprata Vilnagu un viņa centienus atjaunot baleta mākslas popularitāti, bet viņš nespēja tam piedot nepiedienīgo ālēšanos pie dižā vadoņa Ļeņina pieminekļa.
Pa to laiku, kamēr Velnišķais Horeogrāfs ālējās pa Rīgas ļaužu pilnākajām vietām, klauns Vafelērijs kala pats savu plānu, kā noķert šo rozā drānās tērpušos atriebēju. Nebija jau tā, ka Velnišķais tam traucētu, tomēr arvien biežāk tika aizskartas Vafelērija personīgās jūtas, jo sabiedrība bija sadalījusies divās frontēs: cirka piekritējos un baleta piekritējos. Tā vien izskatījās, ka, pateicoties Velnišķajam Horeogrāfam, balets drīz atgūs savu iepriekšējo popularitāti. Tikai doma vien, ka Vafelērija burvjiem, ziloņiem un roņiem būs jāuzstājas pustukšā cirka arēnā, lika viņa asinīm vārīties. Vafelērijam bija plāns.
Pienāca 1976.gada 9.maijs – Uzvaras diena. Daugavas krastmalā bija sapulcējušies cilvēki no visas plašās Padomju Latvijas teritorijas, un visi zināja, ka arī šis pasākums neiztiks bez Velnišķā Horeogrāfa parādīšanās. Un viņi nekļūdījās… Tūlīt pēc parādes sākšanās Strēlnieku pieminekļa pakājē parādījās Velnišķais Horeogrāfs. Tas, publikas saucienu pavadīts, sāka dejot vistas cepēju un dzirnavnieku kautiņa ainu no baleta “Kolhoza priekšnieks un viņa dēli”. Bet, kur gadījies, kur ne – pēkšņi Velnišķajam blakām parādījās klauns Vafelērijs ar savu pūdeli - ukraini Slaviku. “Slavik, fas!!!” kliedza Vafelērijs: “Saplosi to nelgu! Lai tauta redz baleta īsteno draņķību! Cirks – tā ir vara!” Ļaužu pūlī varēja dzirdēt gan atbalstu Vafelērija vārdiem, gan arī klaju nonievājumu no baleta atbalstītāju puses. Bet arī Velnišķais Horeogrāfs nebija uz mutes kritis: “Vācies atpakaļ uz savu cirku! Es atmaskošu tavas netiklās darbības! Lai tauta zin, ka tu esi plencis un varmāka, kas ir apprecējis sava cirka burvi Znotu Svaini!” Tik atmaskojošus vārdus Vafelērijs nebija gaidījis. Viņš krita ceļos Velnišķā Horeogrāfa priekšā un skaļā balsī lūdza, lai tas neatklāj tālākos faktus no viņa privātās dzīves. Saniknotajai tautai pietika jau ar šiem vārdiem. Viņi saprata, ka klauns Vafelērijs un viss viņa cirks, ieskaitot pūdeli, ir viens liels pederastu bars. Līdz ar to tauta nosvērās par labu baletam. Redzot šādu atbalstu Velnišķais Horeogrāfs beidzot nolēma sevi atmaskot tautas priekšā. Tiklīdz viņš novilka savas rozā zeķes, visi atpazina agrāk tik ļoti populāro Vīlnagu Skonstu. Turpmāk baleta pulciņš “Naskās kājas” zēla un plauka. Visi sajūsminājās par Vīlnaga izcilajām horeogrāfa spējām un pensionāra Viļņa Kapa jestro deju. Balets bija atguvis savu agrāko popularitāti.
Bet kas tad notika ar klaunu Vafelēriju? Pēc tam, kad viņa drānas tika saplosītas, viņš pats noskūts un iemests Daugavā, viņu aizturēja milicija. Viņš pavadīja ieslodzījumā pusotru gadu par pederastiju, stāšanos dzimumsakaros netiklā formā un atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibumā. Arī cirks, pateicoties šim skandālam ieguva zināmu popularitāti. Turpmāk cirka skatītāju rindas sastādīja tikai pederasti. Bet milicijas kapteinis Vselovoškins vēl joprojām staigā sieviešu apakšveļā un katru svētdienu pie Ļeņina pieminekļa noliek trīs baltas neļķes, un notiesā divus tomātus.
Beigas.
(C) Haralds aka POSTS