1. Septembris 2016

• Prims prombaukšanas pārdomas
• 1.9.16 23:17
• Vēl ir atlikušas piecas dienas, un tad Asnātei būs jādodas uz Spāniju. Tā būs trīs mēnešu šķiršanās....
  
  Runā ka tikai pazaudējot, mēs spējam novērtēt to kas mums bija. Bet man jau viņa tagad pietrūkst. Viņas slaidais augums, viņas burvīgie mati, to smarža, kas nomierina, liek man tos maigi bužināt un iemidzina.
  
  Viņas apņēmība, augstie mērķi pret sevi , vēlme mācīties, tas viss liek arī man nestāvēt uz vietas , liek domāt par savu izaugsmi, par to kā neierūsēt, kā neiekrist vāvēres ritenī. Cilvēki viņai apkārt vecāki, brāļi, mašās vecvacēki, visi ar savu inteliģēnci liek man viņu apbrīnot vēl vairāk.
  
  
  Tas viss liek man aizdomāties, ko es pats gribu dzīvē sasniegt, vai tas ir darbs no astoņiem līdz pieciem pie datora, eksistēšana no algas līdz algai, vai kas vairāk ?
  
  Ko es gribu sasniegt šajā dzīvē, ko es vēlos darīt ..... ?
  
• 0 rakstair doma